Liela daļa no cilvēkiem kādreiz ir redzējuši kādu B kategorijas zombiju filmu – nu vismaz M. Džeksona klipu/īsfilmu „Thriller”. Filmas recepte parasti ir vienāda – protagonists, kurš cīnās pret zombiju ordām, kuras vai nu izdodas izārstēt, vai vismaz skaisti un ar glanci apslaktēt (Džeksona gadījumā – ar tiem, ja ne kauties, tad vismaz smuki padejot). Arī videospēles, protams, cenšas ar šo elementāro formulu nopelnīt uz vienkāršas izklaides cienītāju rēķina.
Tā nu 2008. gada 17. novembrī iznāca Certain Affinity izstrādātais un EA/Valve izdotais Xbox 360 (un PC) ekskluzīvais pirmās personas zombijgabals Left 4 Dead (pirkstu veselības labad – L4D). Spēle ir oriģinālsērijas pieteikums zombiju šūteru žanrā – proti, tai nav spēļu, filmu vai kāda cita veida priekšgājēji, taču, domājams, L4D ir aizsākums veiksmīgiem spēļu turpinājumiem.
Nu mazliet vairāk par spēles stāstu – sižets risinās gluži kā jau augstākminētās zombijfilmās. Spēles pilsētu ir apsēdis kāds vīruss, kas inficējis lielāko daļu tās iedzīvotāju. Tomēr ir saujiņa ar cilvēkiem, kuri ir imūni pret šo vīrusu, taču nu tiem ir jācīnās par izdzīvošanu zombiju apsēstajā pilsētā. Spēlētāja kontrolē ir nodota četru izdzīvotāju veidota grupiņa, kuru veido rokeris Francis, kara veterāns Bill, izskatīgā plintniece Zoey un politkorektumam nepieciešamais melnādainais Louis – izvēli starp tiem nosaka tīri subjektīvi kritēriji, jo starpības, ar ko spēlēt, nav. Spēles sižetu veido 4 scenāriji, kas sīkāk sadalīti 5 nodaļās. Tieši tā – scenāriji, jo katrs no tiem ir noformēts un ļauj izspēlēt L4D gluži kā kādas filmas varoņiem, turklāt katra scenārija loading screen ir veidots kā klasisks zombijfilmas plakāts ar tādiem klišejiskiem, tomēr spēcīgiem saukļiem kā „Curing the infection. One bullet at a time.”.
Spēles darbība noris, vadot izdzīvotājus cauri zombiju pūļiem uz nākamo drošo lokāciju, kurā atgūt iztērēto munīciju un atjaunot papluinīto veselības stabiņu, ar domu sasniegt evakuācijas vietu. Te parādās viena no spēles nosacīti vājajām vietām – gluži kā sliktā šausmu filmā, arī L4D brīžiem ir grūti sasaistīt to, kas notiek uz ekrāna ar jebkādu sižeta pavedienu. Ja neskaita eksplozīvo spēles sākuma klipiņu un vēlmi katrā scenārijā pēc iespējas ātrāk tikt prom no zombiju metropoles, nav nekādu pavērsienu vai cut-scenes, kas ļautu piesaistīt spēlētāja uzmanību ne tikai staigājošo bezsmadzeņu radījumu šķaidīšanai, bet arī spēles stāstam, proti – iemeslam, kādēļ šī šķaidīšana tiek veikta. Taču, nevar melot – šķaidīšana ir episka un katras lodes vērta. Turklāt jāpiebilst, ka spēles odziņa ir tieši tās vienkāršībā – izšauj savu ceļu cauri zombijiem, lai nokļūtu drošībā, tas arī viss. Left 4 Dead nepretendē uz augstiem plauktiem, un tas tikai vairo spēles burvību.
Bet pati galvenā spēles sāls slēpjas tās vairākspēlētāju režīmā. Nav daudz spēļu, kurās tik ļoti labi var iejusties spēles atmosfērā un tēlos, kā tas ir iespējams, kad L4D spēlē online ar citiem cilvēkiem. Tā spriedze, spēlētāju izsaucieni un vienmēr uzglūnošie zombiji ir kaut vien tā vērti, lai spēli pamēģinātu. Atrauties no ekrāna ir ļoti grūti, jo multiplayer ir intensīvs, noslīpēts un ārkārtīgi atkarību izraisošs – tieši tāds, kādu varētu sagaidīt no Valve, un, jāsaka, viņi nepieviļ! Protams, Left 4 Dead ir arī single-player režīms, taču tas drīzāk ir kā ievads multiplayer’im, turklāt achievement’us par kampaņas iziešanu var iegūt vienīgi daudzspēlētāju režīmā, līdz ar to ieteicams ar to arī sākt, jo spēles burvīgi bailīgo atmosfēru un radīto spriedzi vislabāk var baudīt tiešsaistē, nevis vienatnē ar botiem. Turklāt, ja neskaita standarta kampaņas, ir pieejams arī Versus režīms, kas ļauj spēlētājiem savā starpā sacensties gan cilvēku, gan zombiju frontē, turklāt daži achievementi ir pieejami, tikai iejūtoties mirušo ādā. Ja spēlēs kā zombijs, spēlētājs nebūs ierindas soļotājs, kam garšo smadzenes – viņš būs viens no tā saucamajiem „īpaši inficētajiem”. Tādi ir četri – Hunter, Boomer, Tank un Smoker (ir arī Witch, taču tā nav „spēlējama”); katram ir savas īpašas spējas, kas ļauj panīcināt izdzīvojušo cilvēku rindas, kas, protams, no zombiju viedokļa ir derīgi un uzjautrinoši, taču cilvēku frakcijai garantē galvassāpes.
Left 4 Dead piedāvā nelielu, taču stabilu ieroču klāstu. Gluži kā daudzās pirmās personas šaujamspēlēs L4D ir pieejams automāts, minigun, shotgun, hunting rifle un pistoles. To visu papildina arī vecie labie Molotova kokteiļi un īpašas granātas, kuras izmetot, zombiji uz tām metas tik naski, kā mazi bērneļi uz konfektēm. Taču ir viena lieta, kas trūkst, lai pasludinātu L4D arsenālu par ideālu... nazis... Tieši tā – šķiet, par tik triviālu lietu, kā cilvēces senākais instruments, Valve dižgari ir aizmirsuši. Tāpēc spēlētājam, kad beigusies munīcija, vai notiek ieroča pārlādēšana, nākas neveikli no zombijiem atgaiņāties ar tā spalu, nevis (kas viennozīmīgi izskatītos stilīgāk) pāršķēržot to rīkles (18+ reitings tai jau ir – nebūtu bijis, ko zaudēt). Kontroles mehānisms spēlē ir intuitīvs un nekādu īpašu pielāgošanās laiku neprasa, it sevišķi, ja ir jau spēlēts, kāds FPS. Tēmēšana, šaušana, pietupšanās u.c. darbības ar laiku kļūst automātiskas, un par to veikšanas pogām vispār nav jāaizdomājas. Tas pats attiecas arī uz granātu, medpack’u vai citu spēles priekšmetu aktivizēšanu.
Grafiskais noformējums L4D ir kā konfekte – tumši pagrabi, ēnainas šķērsielas u.c. uzburtās spēles norises vietas ir ārkārtīgi atmosfēras bagātas un patiešām ļauj tajās iejusties, izgaismojot ceļu, kas citādi ir tīts piķa melnā tumsā, ar mazu kabatas lukturīti. Taču spēles grafikas tekstūra brīžiem gan varēja būt detalizētāka. Nedaudz spēles prieku pabojā grafikas un spēles gļuki – vai tā būtu cauri sienai izgājusi zombija galva, vai trepēs iestrēdzis Boomers, tomēr tie parādās salīdzinoši reti, un drīzāk ir uzjautrinoši, nevis traucējoši. Taču, vispārīgi ņemot, spēle izskatās lieliski. Audio baudījums spēlē ir ierobežots, jo, protams, grandiozs orķestris tajā būtu lieks. Drīzāk var pieminēt zombiju ieskaņojumu, kas ir kvalitatīvs un, spēlējot L4D tumšā vakarā sveču gaismā varētu pat izraisīt kādu baiļpilnu trīsu. Taču ātri vien zombiju izsaucieni un Witch histēriskā raudāšana kļūst pierasta un atkārtojas, kas mazliet laupa no Left 4 Dead citādi lieliski noslīpētās atmosfēras.
Spēles plusi:
• Atmosfēra – bailīga, spriedzes pilna un asiņaina, tieši tāda, kādai tai jābūt!
• Multiplayer ir tiešām izdevies un patiesi ataino co-op būtību – vienatnē Tev neizdzīvot.
• Zombiji ir ātri, daudz un nežēlīgi – spēj tik šaut!
• Spēle ir tiešām aizraujoša, un iespējas to pārspēlēt vēlreiz un vēlreiz ir nebeidzamas.
Spēles mīnusi:
• Mazliet pietrūkst sižeta pavērsienu, vai brīžiem sižeta kā tāda
• Nazis... kur ir nazis?
• Nedaudzie spēles un grafikas gļuki, un skaņas celiņa atkārtošanās
Nobeigumā jāsaka, ka Left 4 Dead ir unikāli laba, 80. gadu šausmu filmu stilā ieturēta spēle, kuras multiplayer režīms piekals daudzus pie savām konsolēm. Un pelnīti, jo, par spīti dažiem manāmiem trūkumiem, spēle rada tādu atmosfēru, no kuras važām atbrīvoties ir pagrūti. Noteikti iesaku iegādāties šo spēli - tā ir patiešām laba alternatīva nu jau mazliet iepelējušajam COD: Modern Warfare.
Grafika: 8
Skaņa: 8
Geimplejs: 9
Vērtība: 9 (Get it!)
Kopā: 8,5
