Manā (pieļauju, ka jūsu arī) bērnībā-jaunībā bija tāds vārds „gopers” – es reāli nezinu, ko viņš nozīmēja jums vai ko viņš vispār nozīmē (ja viņš vispār kaut ko nozīmē), bet man to izskaidroja kā „popsas cienītājs, kurš cieņas & respekta meklējumos maskējas par true reperi, nēsā platas bikses un bling-blingus”. Tālāk bija vēl nostāsti par reperi, kuru Bastejkalnā noķēra metālisti, sagrieza platās bikses garās strēmelēs un palaida caur Vecrīgai skriešus, bet par tiem varbūt citreiz.
Tad nu spēle „Saint’s Row 2” ir viens riktīgs gopers, pat ar visu to, ka pirmā daļa tāds nebija. Kas bija pirmā daļa? Pavisam īsta next-gen b-game, kurai paveicās iznākt tieši tad, kad nākamās paaudzes GTA bija ļoti tālu, bet to tik ļoti gribējās. Rezultātā spēlējām to, kas ir, tīksminoties par labo (kvalitatīvu elementu spēlē netrūka) un pārvēršot mīnusus plusos (klīniskais spēles stils/dizains pārtapa par baudāmu absurda humoru). Diemžēl autori stipri pārprata pirmās daļas uzņemšanu, piedāvājot mums visu to pašu un vēl vairāk laikā, kad mums jau ir next-gan GTA, un ir, ar ko salīdzināt.
Un tā nu pirmās daļas lielākā veiksme, „Activities”, pārvērtās par kaut kādu pilnīgu absurda teātri, kurš ātri nogurdina neatkarībā no tā, kas tas ir – traukšanās ar sūdmetēju caur pilsētai, milzu hotdoga medības vai Parisas klona apsardze, metot trakos fanus lidmašīnas dzinējā (ticiet man, tas izklausās daudz jautrāk, nekā spēlējas). Tam visam klāt ierastais bang-bang-nigga-killa sižets, kurā bez pseidogangsteriem šoreiz darbojas arī nindzas uz motocikliem, ļaunā megakorporācija ar pazemes bāzi un kas tik vēl ne, tomēr visi kopā nespēj padarīt to kaut puslīdz ciešamu. Tai pat laikā spēle ne tikai neiet patiesa ārprāta dzīlēs, tā nobīstas no pirmā, piedodiet, pupa – lai gan asins straumes plūst pa pilsētas ielām, tiklīdz jāparāda kaut kas patiešām šokējošs, tā liesma acumirklī apdziest. Gopers tak.
Vispār „Saint’s Row 2” ir lielbudžeta nagla žanra open-world sandbox zārkā, pēc kuras ir pilnīgi skaidrs, ka ierastais šablons „Paņemam GTA formulu, pieliekam džungļus/humoru/Krusttēvu no filmas, sakopējam, skaitam peļņu” vairs nekad nedarbosies, jo shēma „varonis + lokācijas + autiņi + pamatmisijas + blakusmisijas + collectibles - interesantums” tiek atkosta vidēji spēles otrajā minūtē, sagrauj visu kaifu un tālāk var jau vairs nespēlēt.
No tīri tehniskām lietām – spēlei ir ļoti viduvēja grafika, pat ja nesalīdzināt ar tuvāko konkurentu, lai ar to vēl varētu samierināties. Samierināties nevar ar to, ka visu šo gadu laikā nav izdevies pirmā „Saint’s Row” dzini strādāt bez gļukiem, framedropiem un brīžiem, kad konsule vienkārši uzkaras.
Kopumā, spēles galvenā problēma ir tā, ka tās autori nespēj atšķirt jēdzienu guilty pleasure no vienkārši sūda – atšķirībā no visiem pārējiem, kuri var un dara.
5/10