Prioritātes videospēlēs [trejopciju aptauja]

[Disfigurator]

Centos radīt pārdomātu aptauju, ar kuras palīdzību varētu noskaidrot to, ko tad beigu galā videospēlēs uzskatām par prioritāro. Mērķis - visaptveroša diskusija par videospēlēm, sevis izzināšana. Atķeksējamo opciju skaitu ierobežoju tieši ar mērķi koncentrēt uzmanību un izvirzīt pašu prioritāro.


Saturs - settings, stāsts, tēli, tēlu psiholoģija un to motivācija, u.c. cilvēciskie faktori, kas var skaidrot un skaidro spēles būtību; koncepts un novitātes (spēles mērķis un vai tajā ir kas oriģināls, vai arī tas ir klajš ripoffs, kas parazitē uz sen nospraustiem elementiem, kas garantē komerciālus panākumus (piemēram, sporta un FPS žanri); novitātes - neatkarīgi no tā, vai tās strādā par labu vai par sliktu spēlei).
Loģiskums - (daļēji dublē; precizē satura punktu) lai spēli baudību, notikumiem tajā obligāti ir jābūt skaidrojamiem ar veselā saprāta palīdzību, t.i., uz paplātes
Sirreālisms - (daļēji dublē; precizē satura punktu) notikumiem nav jābūt skaidrojamiem vai izprotamiem - galvenais ir tas, kā tie iekļaujas konceptā un kā tie definē spēles pasauli, kā tie atstāj vielu pārdomām, bezgalīgām interpretācijām.
Audiovizuāli tehniskā prezentācija - lai spēle būtu spēlējama, skaņai ir jābūt vismaz uz 48kHz, 32 bit, 5-7 kanāliem; rezolūcijai jābūt vismaz uz 2560*1600, 72FPS un tekstūru izmēriem ar vēlams neatpalikt.
Game-play "fun" faktors - elementārs prieks, kuru sagādā avatara kustināšana spēles pasaulē un plika interaktivitātes jautrība.
Mākslinieciskās vērtības - tādas teju netveramas lietas kā settings, vizualizācijas un audializācijas (ne tehniskajā, bet idejiskā līmenī) eksperimenti ar atmosfēru, uztveri un citu māskliecisko vērtību definējošie elementi.

[Disfigurator]

Paskaidroju savas izvēles - nedaudz padomājot par to, kas tad ir tas vienojošais manās iecienītākajās spēlēs, secinu, ka:

Saturs - tam tiek dota priekšroka pār visiem tehniskās puses jautājumiem. Manis pēc es kaut šodien varētu paņemt un izbaudīt NES vai pat Atari spēli, ja vien tai ir kas spēcīgs sakāms;
Sirreālisms - esmu konstatējis, ka mani mēdz garlaikot spēles, kurās notikumi tiek pasniegti uz paplātes (loģiskais koncepts), kā rezultātā spēle veido pabeigtu (pabeigtības kvalitāte būtu cits jautājums) pasauli - tā vietā priekšroku dodu nedaudz filosofiskām, metafiziskām un apcerīgām būšanām - kuras bieži vien tiek radītas, izmantojot metaforu un sirreālisma elementus -, kuras pagarina spēles pasaules mūžu un ienes to sadzīvē, ārpus spēles.
Mākslinieciskās vērtības - savās recenzijās bieži vien izceļu tieši pasauļu estētiku un audiodizainu, kas ir lietas, kas veido atmosfēru, ievelk spēles pasaulē - ar šo es aizstāju interaktivitātes "fun" faktoru, t.i., man nav nepieciešams, lai avatars būtu superaktīvs un superveikls bastards, kas bez jebkādām problēmām tiek galā ar pretinieku ordām.

[HellDude]

Geimplejs - a ko vēl? Riču raču, taču ir interesants pēc velna, taču, kāda tur mākslinieciskā vērtība, sižets vai specefekti? Spēles rada to spēlēšanas prieks un reizēm tas tiek aizmirsts, kad izstrādātāji sižeta vai, kādu citu faktoru dēļ upurē gameplay.

[Vis]

[Disfigurator]

Manuprāt, es skaidri izcēlu, ka ar "fun" faktoru domāju mehānisko spēlēšanās pusi - to ieliku vārdos, citēju:
- "elementārs prieks, kuru sagādā avatara kustināšana spēles pasaulē un plika interaktivitātes jautrība";
- "Mākslinieciskās vērtības - savās recenzijās bieži vien izceļu tieši pasauļu estētiku un audiodizainu, kas ir lietas, kas veido atmosfēru, ievelk spēles pasaulē - ar šo es aizstāju interaktivitātes "fun" faktoru, t.i., man nav nepieciešams, lai avatars būtu superaktīvs un superveikls bastards, kas bez jebkādām problēmām tiek galā ar pretinieku ordām."

T.i., mans fun ir fun nevis tajā, kā spēlējas (uz šo parazitē FPS, braukšanas un Wii konsoles spēles kā tādas, un vēl dažas), bet tajā - kas notiek un ko tas nozīmē, un cik mākslinieciski tas notiek.

Lasīt vērīgāk vajag

Protams, tīk man arī mehāniskā fun spēles - tādas kā klasiskās arkādes un platformas, braukšanas un dažas Action/Adventure - God Of War, Devil May Cry, piemēram. Bet, ja runājam par pašām prioritātēm, tad mehānisko fun aizlieku aiz saturiskā un mākslinieciskā fun.

[mazheks]

esmu graphic whore - so tas ir number one, pārējais ir gameplay+story

[Vis]

[Disfigurator]

Tendenciozitāte tur ir tajā aspektā, ka "fun" faktors ir pasludināts un apcirpts tikai līdz mehāniskajam līmenim, bet neiznīcinot to - kā jau minēju. Dizaina, estētikas, tehniskā izpildījuma un satura "fun" - tas tur viss ir, tikai paslēpts saturiski, kontekstuāli, lai būtu iespējams izvirzīt šādas prioritātes. Un neredzu šādai "fun" saskaldīšanai nekādu tendencioza pāridarījuma iezīmi - beigu galā izdalītie elementi ar vienu lielu vārdu ir saucams par "fun" vai "game-play", tikai katrs indivīds šo "fun" redz savā vietā, tamdēļ arī spēles sadalīju pa reizinātājiem - grafika, saturs, stāsta struktūra (loģisks, sirreāls), tehniskā puse, mākslinieciskā puse un game-play tā mehāniskajā izpratnē. Objektīva sadalīšana reizinātājos, manuprāt.
Piemēram, Wii lietotājiem bez šaubām vajadzētu iekakāt "fun" klucītī, jo, kā skaidrots, ar to ir domāta mehāniskā fun puse, - konsole uz to ir akcentēta.