Kā zināms, Survival Horror saknes sniedzas iekš sākotnējā, DOSīgā Alone In The Dark un tā definētajiem game-play elementiem, kā arī uz dažu Clock Tower (Capcom) elementu bāzes. Bet pašu saknes aizmetni var ieraudzīt vēl senākā DOS spēlē no Capcom - Sweet Home. Bet, zināms ir arī tas, ka žanram nosaukumu deva Capcom ar savu trieciensēriju vārdā Resident Evil, kurā ir apvienoti un izsmalcināti minēto spēļu elementi, radot tādu Survival Horror, kādu mēs pazīstam un cienām.
Lai gan šī daļa vairs neko neietekmē (megaietekmēja pirmā daļa), bet attīsta, tā ir piederīga šai Alone In The Dark spēļu sērijai un The New Nightmare daļa (ceturtā) ir pilnībā baudāms un lielisks radījums ar lieliskām kvalitātēm.
Spēles stāsts ir par detektīvu un arheoloģi, kuri, viens otram nezinot, tiek noalgoti darbiņam – katram protagonistam savs darbiņš pēc savām spējām. Pēc lidmašīnas avārijas kompanjoni tiek šķirti un spēle piedāvā izvēli - ar kuru protagonistu spēlēt un mēģināt atrisināt Shadow Island noslēpumus un mistērijas.
Un te nu ir viena no spēles kvalitātēm - tā vietā, lai protagonisti atšķirtos tikai ar pikseļu pārkārtojumu, kā to dara daudzas spēles, sniedzot tikai minimālas atšķirības stāstā un notikumos, AITD: TNN piedāvā teju pilnībā atšķirīgus notikums un to norises vietas. Šie notikumi laika gaitā sastrādājoties interesantā manierē savijas kopā un, ja esam spēli izgājuši ar pretējā dzimuma tēlu, drīz vien šī savīšanās būs visai labi konstatējama. Rezultāts ir tīkams, jo iekš vienas spēles ir divi pietiekami atšķirīgi scenāriji, lai tos sajūtu līmenī atdalītu un katru sauktu teju par atšķirīgu spēli esam. Vienu no šiem scenārijiem var uzskatīt par tādu kā apakšdaļu, kura paskaidro arī iepriekšējo un sniedz vēl gana daudz stāsta, lai būtu interesanti un rastos cita, padziļināta izpratne par spēlē esošajiem notikumiem. Labs risinājums, kurš labi strādā. Tikko izgāju spēli otru reizi, šoreiz ar dāmu, un nebiju nemaz garlaikots – spēle deva pietiekami daudz šo atšķirību, lai būtu konstanta svaiguma un pilnības, nevis neveikla pagarinājuma sajūta.
Arī spēles mūzika ir viena no tādām, kuru man itin labi un bieži izdodas baudīt ārpus spēles. Žanriski tā varētu iederēties Dark Ambient/Electronic kastītē.
Un arī spēles seja - vizuālā puse, ir ar savu raksturu un stila izjūtu, ar dažām referencēm uz labi zināmu mākslinieku darbiem. Spēlē ir ļoti labi uztaisīts izgaismojums ar kabatas lukturi, lai gan ir savas problēmas - nav pilnīgu lietu. Un tomēr - spēles rotaļas ar gaismu nereti panāca to, ka apstājos un spēlējos ar šo lukturīti, izgaismojot estētisko spēles vizuālo dizainu un baudot to. Nereti nācās arī aizmirst, ka tiek spēlēts vecais, labais PS1.
Bet, kā jau visām programmām, arī šai ir savi kukaiņi un gļuki. To nav daudz, bet vadība mēdz būt kaitinoša, kā arī šķiet, ka daži kukaiņi varēja rasties PS1/PS2 līdz galam neizstrādātās (šķiet) saderības dēļ - acīm redzot, spēle nav ieturēta PlayStation standarta rāmjos, līdz ar to rodas pāris skaņas un vizuālie gļuki. Bet nekā nopietna. Pilnīgi nekā nopietna.
Ja pierod pie spēles vadības, pierod pie tās prasībām pēc precizitātes, lai operētu ar lietām, ja pierod pie dažkārt neskaidrajiem uzdevumiem, kuru dēļ viegli var iesprūst uz kādu laiciņu vai iesprūst tā, ka bez purgena, jeb caurejas, jeb Walkthrough nu nekādi (piedzīvoju gļuku, kad kritiski svarīgu dokumentu rādīja tikai pēc tam, kad biju izmantojis caureju, tamdēļ netiku uz priekšu bez tās), tad vajadzētu spēlei patikt, jo tā ir tīkami tumša, estētiska, pietiekami oriģināla un saistoša, ar, manuprāt, labu mūziku, atmosfēru un stāstu.
Labi gards gabaliņš no klasiskas Survival Horror gaļiņas ar daudz puzzle elementiem, tā teikt.