Ko Tu darītu, ja dzīvotu savas mīļākās spēles vai filmas dēļ

[kaarliitys]

Jautājums pavisam vienkāršs - iedomājies, ka esi apsēsts ar savu favorīt virtuālo pasauli, kāda izskatītos Tava ikdiena?

kaarliitys sāks...

Mīļākā Spēle/Filma: The Matrix

No rīta pamostos savā inkubatorā, atvienoju vadus no muguras un pakauša un fiksi ieskrienu dušā - jānomazgā gļotas. Iestrebju bezgaršīgu mākslīgo olbaltumvielu un proteīnu biezputru, kas bagātināta ar vitamīniem, apēdu pāri palikušo Lieldienu olu, ko biju nokrāsojis melnu ar zaļiem koda ornamentiem, iekāpju šņorzābakos, uzlieku saulenes, uzvelku melnu, plandošu mēteli, kuram iekškabatās sabāzti UZIki, pistoles un aptveres (pagaidām plastmasas, jo man vēl nav piekļuves weapon-loading līmenim), un dodos ielās.

Iekāpju tramvajā, ko prātā saucu par Nebukadnecaru, un ielogojos Matrix'ā, nopīkstinot e-talonu. Turos pie tramvaja štangas, nepārtraukti ar acīm meklējot, vai Nebukadnecara salonā nav manāmi stīva paskata ļautiņi saulenēs, uzvalkos un ar austiņām ausīs, kā arī pie vien prātojot, vai štanga, pie kā turos patiesībā ir īsta. (pa kluso mēģinu izbāzt roku cauri loga stiklam. bļin... nesanāk... neesmu vēl pietiekami kruts, bet apziņa, ka esmu izredzētais, nekur nav zudusi)

Ar kavēšanos ierodos darbā, priekšnieks pārmet, ka atkal kavējos. Es uz viņu sabļauju, ka neesmu nekāds Kārlis - mans vārds ir Tomass Andersons, nevis tas mašīnu dotais verga identifikācijas kods. Piesēžos pie datora, lasu ziņas. Mašīnas ar ekonomisko krīzi mēģina apslēpt ziņas par masveidā atbrīvotajiem, he he - malacis Morfiuss. (Interesanti, kur ir Ziona? Droši vien k-kur pie Tīnūžiem...) Sēžu, spaidu pogas, gaidu, kad man kurjers piegādās paciņu ar mobilo telefonu - nenāk maita (Morfiuss, kad Tu nāksi man pakaļ?). Darbs beidzas, dodos atpakaļ uz kuģa pieturu.

Pa ceļam mani aptur pāris jaunieši treniņtērpos un palūdz saulespuķu sēklas. Es viņiem sāku stāstīt, ka tādas nemaz nav, un ka saulespuķes ir viņu uzspiestās iedomas auglis. Garākais no viņiem man iedod pa muti, es pakrītu, un šie aizbēg, pirms es vēl esmu ielādējis savu kung-fu atmiņas failu (nekas, šoreiz viņiem paveicās!)

Sagaidu Nebukadnecaru, izlogojos no Matrixa ar e-talona pīkstienu, aizbraucu mājās un ielienu atpakaļ inkubatorā, pievienoju vadus un ieslīgstu miegā... mmm... rozā gļotas...

[Vis]

Mīļākā Spēle (NOT!)/Filma: The Fight Club


....
Pa ceļam mani aptur pāris jaunieši treniņtērpos un lūdz nevis saulespuķu sēklas, bet saka: "I want you to hit me as hard as you can!"

))

[Grammaton]

Grammaton turpina

Mīļākā filma - The Equilibrium

Kārtējais rīts. Absolūta rutīna, bet es neiebilstu, jo tā tam jābūt - manā pasaulē emocijas ir aizliegtas. Es ignorēju savā guļamistabā esošās bildes un priekšmetus, tie man neeksistē. Aizskarus es neatveru, nedrīkstu redzēt ainavu, tas var izrasīt kaut mazāko emociju.

Pēc dušas apmeklējuma, tīrot ausis, pie reizes iešļircinu kārtējās zāles - pēc dušas radās tāda kā svaiguma sajūta - tas nav pieļaujams. Pēc darba vides apmeklējuma būs jāieiet Drogās, jo palika pēdējā ampula. Brokastis (mikroviļņu krāsnī ceptas siermaizītes ar tomātiem un majonēzi) un kafija kā parasti likās bezgaršīgas.

Es izeju ielā, pievienojos cilvēku kolonnai, kas veic savu kustību pa iepriekš rūpīgi un racionāli sastādītu maršrutu - tā teikt - no dzīvojamās zonas uz darba vidi. Es ierodos darbā, kolēģis sniedz savu roku. Ko viņš iedomājas? Jau grasījos arestēt viņu par emociju esamību, laikam nelieto zāles, kad sapratu, ka jau kavēju sapulci, kur ziņos par ne-emociju nozīmīgumu. Nekas, es viņu vērošu. Sapulce kā parasti katru dienu - vienu un to pašu, bet tas ir labi, citādi kāds vēl aizmirsīs, cik svarīgi ir noliegt visas emocijas un lietot zāles. Bija arī ziņojums no vadības, ka esot parādījusies kāda nezināma dumpinieku grupa, kas nelieto zāles un ir emociju apņemti - viņi klausās mūziku un smejas un savā starpā runā par lietām, kas nav saistītas ar viņu organimsa eksistenci. Ja mēs kaut ko aizdomīgu redzam, obligāti jāziņo.

Darba vidē sēdēju pie savas datora sistēmas. Te ir labi, klusums un visi strādā, lai kalpotu vadonim valdīt pār šejieni.

Bet kaut kas lika manai uzmanībai sarosīties... Vai es dzirdēju smieklus? Jā, tas bija kāds vīrs, kurš sēdēja pie savas datora sistēmas un vēroja ekrānā kādu video, kur bija attēlots dumpinieks - viņš stāvēja uz skatuves un stāstīja saviem sekotājiem jokus. To nevarēja pieļaut, tāpēc nolēmu rīkoties. Es piecēlos un piegāju pie viņa, uzliku roku uz viņa pakauša un ielidināju viņa seju monitoros. Viņš ir nekavējoties jāneitralizē un jāevakuē no šīs vides, citādi viņa ietekme var kaut kādā veidā kaitēt apkārtējiem indivīdiem. Es paķēru pirmo, kas gadījās pie rokas - runas komunikātora austiņaasun ar to vadu mēģināju sasiet šī dumpinieka rokas, kad pēkšņi sapratu kaut ko. Šeit bija ielauzušies dumpinieku grupējums, kas sevi dēvēja par AveLat Sargs un uzbruka man. Es saprotu, viņi grib atbrīvot viņu piekritēju. Viņi mani vilka aiz rokām ārā, bet kāpēc? Kapēc es viņiem esmu vajadzīgs, nekas šoreiz gan man izdosies izlocīt no piedurknes tur paslēptās divas īpašās pistoles. Mehānisms nestrādā...

Dienas vidu kaut kā neatceros, galva sāp. Laikam zāļu iedarbība beidzas.

Kad atgriezos darba vidē, lai sāktu izmeklēšanu, kā dumpinieks te iekļuvis, jutu, ka kaut kas līdzīgs emocijām sāk parādīties - vadība teica, "ka esmu atlaists par atkārtotu uzbrukumu saviem darba koļēģiem, un, ka es apdraudu visa darba vidi un esmu bīstams". Tiešām nesapratu, pa ko viņš runā, varbūt dumpinieks?

Velns, viņu ir daudz, varbūt vajadzētu apdomāt ideju, pievienoties viņiem? Drogās tāpat neiegāju un ampulas nedabūju.

[Blackbird]

Mīļākā spēle/filma: The Warriors

Pamostos pamestā noliktavā ar vēl 50 čaļiem. Draudzīgi sākam cilāt svarus un sist boksa maisu līdz iestājas tumsa. Ar nepacietību gaidam vakara radio pārraidi no melnās kundzes ar biedējoši seksuālu balsi. Noklausamies jaunākās ziņas par psihopātiski vardarbīgiem jauniešiem, kuri ģērbjas it kā tie dzīvo cirkā un es neapmierināti nopūšos par to, ka nebija ne vārdiņa par mūsu jauko grupējumu.
Pa durvīm ienāk Fox un paziņo, ka The Destroyers no blakus pagalma ir apķēzijuši mūsu jaukā rajona sienu. Kleons ir neapmierināts. Pārvelku izejamo ādas vesti (ādas vestes uz plikas miesas ir awesome!) un manus tough guy gloves.
Esam septiņi - es un mans sešinieks. Pa ceļam uz Destroyers pagalmu graužam saulespuķu sēklas. Pienāk 10 jaunieši sporta tērpos un lūdz, lai ieberam tās tiem saujā. Es reaģēju neadekvāti un bez domāšanas izsaucu "Wreck Em' All". Par laimi mums pa rokai gadījās sešpaka ar alu. Apbruņojies ar pudeli, ielecu pūlī un neveiksmīgi palidoju visiem garām. Jāpietrādā pie šīs tehnikas. Neskatoties uz to, ka neko sportistiem vēl neko neesmu nodarījis, šie izrāda man skarbu, fizisku aizrādijumu. Mans sēšinieks aizskrēja, jo es tam netīšām pavēlēju "Watch My Back" vietā - "Scatter" (Komandu izvēle ir velnišķīgi neparocīga).
Izslēdzu savu mīļo PS2 un atgriežos pie manas garlaicīgās realitātes, kurā esmu pelēcīgs cilvēciņš ļaužu pūlī un cenšos izvairīties no spēka mērošanās ar nepazīstamiem sportistiem lakotās kurpēs.

[Vis]

[okami]

hm stāstinji jau interesanti bet es nesapratu īsti domu.. doma ir tāda ka tu esi parastajā realitāte tikai tā teikt riktīgi ietekmēts no kādas spēles, kur parastās dzīves vietā piemeram redzi varoņus no spēles jeb tu esi ta ka pašā spēlē un tur rīkojies?

[kaarliitys]