Kad paraugāmies uz pēdējā laika strategy spēļu lietu, kas noklājis Xbox360 konsoli (Red Alert 3, EndWar, Halo Wars), tā vien šķiet, ka strategy spēles ar xkasti ir bijušas mūžīgi, taču tas tā nemaz nav – bija laiki, kad pēc stratēģijas spēlēm izslāpušam geimerim uz xbox’a nebija īpaši daudz iespējas šīs slāpes remdēt. Kur nu vēl, ja sirdij tuvāks ir nevis real-time, bet gan tieši turn-based strategy žanrs.
Tā nu šīgada 8. jūlijā 2KGames, sadarbojoties ar Fireaxis Games, izlaida Sid Meier’s Civilization: Revolution (pirkstu veselības labad – SMC:R), kas bija pirmais kaut cik nopietnais pieteikums TBS žanram priekš Xbox 360. Šajā aprakstā neieslīgšu šīs spēles salīdzinājumā ar iepriekšējām Civilization sērijas spēlēm, jo paši izstrādātāji ir vēlējušies to pozicionēt kā pavisam unikālu spēli, ko, galu galā, pastiprina fakts, ka SMC:R ir iznākusi tikai uz konsolēm (X360, PS3, WII, DS).
Tātad spēles sižets – ja nu to par tādu var nosaukt, ir pasaules pārvalde. Spēlētāja mērķis ir kontrolēt spēles visumu, un ir vairāki veidi, kā to izdarīt, bet par to mazliet vēlāk. Spēles galvenā doma ir vienas nācijas aizvešana līdz dominancei, un nācijas, no kurām izvēlēties, ir gana daudz un vispusīgas – romieši, ēģiptieši, grieķi, spāņi, francūži, angļi, vācieši, krievi, indieši, arābi, mongoļi, ķīnieši, japāņi, zulu, acteki un, protams, amerikāņi. Katrai no nācijām ir dažādas raksturīgās iezīmes, kas palīdz spēlētājam izdarīt savu izvēli par labu kādai no tām – vai tā būtu atlaide kādai ēkai, īpašas militārās vienības, vai atvieglotas tehnoloģiju ieguves iespējas. Turklāt jāņem vērā arī nāciju vēsturiskais background’s, jo francūži, romieši un mongoļi par katru cenu centīsies pakļaut pārējās nācijas, kas nebūt nav tik izteikti, piemēram, indiešiem, actekiem un amerikāņiem.
SMC:R galvenā izvēlne dod iespēju uzsākt dažādus spēles režīmus. Ir iespējams uzreiz ielekt spēlē ar Play Now!, izvēloties tikai sākuma nāciju – tas vairāk ieteicams spēlētājiem, kas pirmo reizi paņem spēli rokās, jo šis režīms ir papildināts ar tutorial funkciju, kas iepazīstina ar spēli, tās vadību un uzvaras nosacījumiem. Vēl papildus ir iespējams izspēlēt dažādus vēsturiskos scenārijus, kā arī tā saucamo „nedēļas spēli”, (Fireaxis katru nedēļu izstrādā spēles karti, ko iespējams lejupielādēt un spēlēt bezmaksas) un, protams, parasto Single Player režīmu. SMC:R ir arī Live atbalsts, kas nozīmē... pareizi, Pēterīt! Tas nozīmē, ka spēlei ir multiplayer’is – vari pieslēgties jau iesāktai spēlei, spēlēt ar draugiem, head-to-head, team-battles u.c. Ņemot vērā spēles ne īpaši sarežģīto raksturu, multiplayerī var spēlēt ikviens – tajā nav asinskāri vilki, kas saplosa katru jaunpienācēju, jo SMC:R nav spēle, kurā Tavu uzvaru nosaka darbību ātrums – svarīgāka ir darbību pārdomātība, turklāt spēles gaitu izbalansē gājienu sistēma.
Nu vairāk par pašu spēles gaitu. Neatkarīgi no tā, kādu sākuma nāciju spēlētājs ir izvēlējies, svarīgi ir šo nāciju padarīt pārāku pār citām, tādā veidā dominējot = uzvarot. Ir iespējamas pavisam četras uzvaras – militārā (ieņemot visas pretinieku galvaspilsētas), tehnoloģiskā (sasniedzot augstāko zinātnes līmeni un uzbūvējot kosmosa staciju, kas aizceļo uz Alpha Centauris zvaigznāju), kultūras (sasniedzot 20 kultūras sasniegumus un uzceļot Apvienoto Nāciju wonder’u) un ekonomijas (iekrājot 20.000 spēles naudas vienības un uzbūvējot Pasaules Bankas wonder’u). Lai gūtu kādu no šīm uzvarām, spēlētājam ir jāceļ ēkas, jāattīsta zinātne, jāaizsargā savas teritorijas un jāgūst ienākumi. Parasti spēli sāk ar vienu pilsētu, kas automātiski kļūst par nācijas galvaspilsētu. Strādnieki paši apgūst apkārt esošos resursus, līdz ar to nav nepieciešama nevajadzīga spēlētāja iejaukšanās šajā procesā. Tālākā spēles gaita jau ir atkarīga no paša spēlētāja – var celt ēkas (kas dod kultūru, naudu un zinātni), var veidot karaspēku. Šeit parādās viena no spēles īpatnībām – proti, nav iespējams vienlaikus attīstīt ēkas un armiju. Ja ir izvēlēts uzcelt universitāti, par papildspēkiem uz pieciem gājieniem būs jāaizmirst.
Taču nav iespējams pilnībā nodoties tikai viena veida uzvaras sasniegšanai. Respektīvi – tikai attīstot armiju, spēlētājs riskē attapties ekonomiskā, kulturālā un tehnoloģiskā krīzē, kur apkārtējās nācijas jau sūta gaisā pavadoņus, kamēr savējie, kaut arī lielā vairumā, drasē apkārt, tērpušies ādās ar rungām rokās. Savukārt, cenšoties pirmajam sasniegt tehnoloģisko uzvaru, kaimiņu nācijas nevilcināsies izmantot izdevību uzbrukt novājinātajam zinātnes geek’am. Tas pats attiecināms uz kultūras un ekonomijas uzvaru – visam jābūt līdzsvarā. Lielākajā daļā gadījumu tad, kad ir sasniegts jūtams pārsvars pār citām nācijām, spēlētājs var pat izvēlēties, kādu uzvaru sasniegt, jo, visticamāk, priekšnosacījumi vismaz trijām no tām jau ir panākti.
Spēlē ārkārtīgi liels uzsvars ir likts uz pilsētām – protams, teorētiski ir iespējams uzvarēt arī tikai ar galvaspilsētu, taču praktiski ir nepieciešams izvērst savu civilizāciju, cik tālu vien var un aizsargāt tās robežas. Jo vairāk pilsētu, jo lielāks kultūras, ekonomijas un tehnoloģijas līmenis. Turklāt savdabīgi ir tas, ka ir iespējams pārņemt kaimiņu nāciju pierobežas pilsētas bez vardarbības, proti - ar kultūru, jo, ja blakus stāvēs divas dažādu nāciju pilsētas, tā, kura būs krietni attīstītāka, laika gaitā pārņems otru. Protams, ir līdzekļi, kā to novērst (piemēram, uzceļot pilsētai apkārt sienu), taču pats koncepts ir interesants un ievērības vērts.
Spēles vadība ir ērta un pēc 10 minūšu „piešaušanās” vairs nesagādā nekādas grūtības – arī pilsētu būvniecības un citas izvēlnes ir loģiskas, pārdomātas, un visu laiku ir sajūta, ka spēlē viss ir intuitīvi salikts pareizajās vietās.
Spēles plusi:
o Spēles gaita ir papildināta ar dažādiem personāžiem, kas dod dažādus bonusus. Piemēram, ir iespējams savā galvaspilsētā nomitināt Dostojevski, kurš dos ievērojamu papildinājumu kultūras sasniegumiem.
o SMC:R ir sabalansēta gājienu sistēma – tā dod vienādas iespējas visiem spēlētājiem.
o Ir ņemtas vērā nāciju vēsturiskās iezīmes
o Pati spēle ir immensly fun – nemaz nevar pamanīt, kā paiet trīs stundas, cenšoties no zemes virsas noslaucīt mongoļus.
o Ir padomāts par bonusu sistēmu tiem, kas, paralēli savas civilizācijas attīstīšanai, arī nododas pasaules izpētei un exploro visus kartes stūrīšus.
o Achievement’i ir daudz, bet labi – var just, ka tos veidojuši cilvēki, kuriem nepatīk dot achievement’us par 100 nosistiem romiešiem vai 20h spēles laika. Ja spēlē tiks uzvarēts ar visām nācijām, izmantojot visas četras uzvaras, var teikt, ka visi spēles sasniegumi ir kabatā.
Spēles mīnusi:
o Kaut arī SMC:R ir tikai stratēģijas spēle, tās grafika tomēr varēja būt labāka – šobrīd tā vairāk atgādina tādu līmeni, kāds būtu XBL Arcade spēlēm. Taču kopējo spēles prieku tas nebojā.
o Spēlē, lai arī pilsētas ir nozīmīgas, tās ir pamestas novārtā tādā ziņā, ka nav īpašas iespējas iezūmēt tās un papriecāties par tajās uzceltajiem brīnumiem. Protams, no augšas ir vērojamas pilsētas aprises, taču tādas galvenās ielas, promenādes un detalizētas ēkas, kādas ir vērojamas, piemēram, Age of Empires vai Settlers sērijās, te neredzēt.
o Pie spēles skaņu celiņiem, ausīmdzirdami, nav īpaši piestrādāts, taču tā mūzika, kas ir, neapnīk.
Kopsavilkumā jāsaka, ka spēle ir interesanta un ir pelnījusi uzmanību no ikviena, kas kaut cik attāli ir ieinteresēts stratēģijas spēlēs. Protams, ir vērojami daži trūkumi, taču addiktīvais geimpleijs un pārdomātā spēles uzbūve ļauj diezgan pārliecinoši par tiem aizmirst. Turklāt spēles replay-ability ir neizmērojams, jo jebkurā momentā var piesēsties pie savas konsoles un, vai nu vienatnē vai kopā ar draugiem, pamēģināt dominēt pār pasauli.
Grafika: 7
Skaņa: 7
Geimplejs: 9
Vērtība: 9 (it sevišķi, ja patīk vēsture un stratēģijas spēles)
Kopumā: 8