Atmiņas par videospēlēšanās laiku un telpu

Spēļu apskati, features un tamlīdzīgi burtiņi dzimtajā valodā.
User avatar
Disfigurator
 
Posts: 506
Joined: Feb 9th, '09, 15:00
Location: Rīga

Atmiņas par videospēlēšanās laiku un telpu

Postby Disfigurator » Aug 30th, '10, 12:07

Ir viena interesanta lieta, kas novērojama saistībā ar videospēlēm un laiktelpu, kurās tās tika spēlētas. Spēļu kvalitāte, kuras tiek spēlētas uz konsolēm vai emulētas ar datorprogrammu palīdzību, ir nemainīgs lielums un to sniegtajai izklaides vērtībai pēc būtības vajadzētu būt vienādai dažādos laikos, kad vien ienāk prātā tās spēlēt. Apgalvojums atbilst patiesībai līdz brīdim, kad atminos kādu konkrētu vietu un laiku, kurā konkrētās spēles tika spēlētas. Atcerēšos lietas hronoloģiskā secībā, gremdējoties nostalģijā, kura piestāv lietainajam laikam:


Videospēļu pagrabiņš Saldū, ~90. gadu sākums

Tajā bija Atari vai ZX Spectrum, vai Commodore aparāti (precīzi nepateikšu, jo tad nepievērsu tam uzmanību, turklāt visa tehnika, izņemot monitorus un džoistikus, bija aiz operatora letes), kuru spēles tika ielādētas no audiokasetēm līdzīga datu nesēja. Primitīvas arkādes spēlītes, portētas iekš šīm konsolēm, spēlējamas ar klasisku džoistiku. Viena no tām, kuru atminos, ir Scramble. Tagad, spēlējot šo spēli ar Multiple Arcade Machine Emulator (MAME) palīdzību, domāju par šo pagrabiņu un iztērētās kapeikas (jā, kapeiku laikos) šajā iestādē, kur spēlēšanas laiks tika definēts ar liela pulksteņa palīdzību, kurā tika sprausti spraudņi laika noteikšanai. Atskanēja pulksteņa zvans un visi spēlētāji uztraucās vai nav pienākusi viņa kārta beigt spēlēt. Operators tad nosauca galdiņa numuru, kura laiks bija iztecējis. Sajūta līdzīga tai, kāda mūs piemeklē, gaidot rindā zobārstu. Visnotaļ nepatīkami. Kopš vieta beidza eksistēt, tajā mitinās saldējuma veikaliņš.



Baltezers, Super Mario Bros un NES, ~90. gadu pirmā puse


Image

Viena no pirmajām un reizē arī pamatīgajām videospēļu pieredzēm bija videospēlēšanās prieku gūšana no tādiem tehnoloģiju sasniegumiem (tolaik, protams) kā Nintendo Entertainment System (NES) un tās kloniem (Zhiliton, Dandy, UFO, Sjubor, u.tml) to zelta laikos bijušajās PSRS republikās. Dabūju paspēlēties uz oriģinālā Nintendo, būdams Baltezera rehabilitācijas centrā, kur kopumā biju ne reizi vien, summā kādu gadu, varbūt vairāk. Brīvdienās, laikos ārpus mācībām, interesenti ar audzinātāja gādību savācās vienā no klases telpām, aizvilka aizkarus un rindas kārtībā (kamēr spēlētājs zaudē visas dzīvības) spēlēja dažādas spēles. Maiņa notika uz šī un godaprāta principa, bez kautiņiem. Atminos Super Mario Bros. un Snake Rattle 'n' Roll. Tur visnotaļ pamatīgi apguvu Super Mario Bros. spēles mehānikas un līdz vietai, kurai varēju tikt, zināju kur un kā nāks antagonisti un kā ar tiem vislabāk var tikt galā. Kad tiku pie pults, kādu stundu, varbūt divas no tās neatgāju, kamēr nebiju zaudējis visas dzīvības. Daudzi, protams, tikmēr nepacietīgi gaidīja savu kārtu vai nu pie ekrāna, vai novusa galda. Tāpat arī es dabūju gaidīt, kad spēlēja zēns, kurš prata iziet visu Mario. Viņš man nepatika. Viņš nepatika nevienam. Uz viņu bija ļoti ilgi jāgaida. Tāpēc viņš bija ļauns. Ļoti!


“Āķis”, Mortal Kombat II un Blades Of Vengeance, ~90. gadu vidus

Image

Mortal Kombat II un Blades OF Vengeance, piemēram, atmiņā nemainīgi tiks saistīta ar videospēļu nomu Saldū, kurā bija atsevišķa telpa arī spēlēšanai – tur, lūk, spēlēju pirmo reizi šo patīkami brutālo spēli. Patiesību sakot, tā bija arī teju vienīgais iemesls, kamdēļ ar brāli un draugiem devāmies uz iestādi spēlēt Sega Mega Drive 2 konsoles spēles, kasē atstājot ne vienu vien Repsīti. Kā šodien atminos gareno un šauro telpu, kur pie logiem bija izvietoti daži parasti galdi ar parastiem krēsliem. Uz koka galdiem atradās maza izmēra televizori un vairākas Sega Mega Drive 2 konsoles. Logi bija aizvērti un gaismu cenzēja žalūzijas, kuras savas eksistences laikā mainīja krāsu ne reizi vien, ja pareizi atminos. Žalūzijas deva iespēju arī dienas laikā telpā radīt pustumsu, kura ir vislabākais draugs lietu vērošanai ekrānos. Gaisā valdīja citronu gaisa atsvaidzinātāja aromāts, kas kliedēja tādas ēteriskās substances kā tīņu zeķu aromātu vai kādu agresīvāku gremošanas sistēmas radītu gāzīti. Teju katru reizi, kad apmeklējām šo iestādi, nācās gaidīt rindā uz MKII, jo to kāds jau spēlēja. Gaidīšana notika turpat uz vietas – piemetāmies riņķī un apkārt, un vērojām. Un arī apbrīnojām, ja uz nomu pirms mums bija devies puika, kuram mājās bija internets (tolaik retums) – šis cilvēkbērns pirmais zināja slepenās pogu kombinācijas, kuru ievadīšana rezultējās iekš Fatality, Babality vai Friendship. Protams, ka visiem atnākušajiem mutes bija vaļā un kā nevaldāms politiķu bars, visi kā viens lūdzās viņam atklāt noslēpumus. Bet tie netika atklāti. Pogu kombinācijas kaut kādu apsvērumu dēļ tika spiestas zem galda. Viens no šiem apsvērumiem varētu būt zēna vēlme saglabāt savu pozīciju un pielūgsmei līdzīgo statusu apmeklētāju vidū. Mirstīgajiem nācās gaidīt jaunos MANA vai Laba numurus, kuros tika publicēti dažādu videospēļu slepenie kodi. Tad veidojām mapes ar izgriezumiem, kuras arī tika staipītas uz šo nomu, šķirstītas zem galda slepenībā, lai saglabātu savu ģēnija statusu.
Bija arī spēles, kuras mēs vērojam kā spēlē lielais onkulis, kuram šī iestāde piederēja. Bieži viņš spēlēja Blades Of Vengeance, Ecco The Dolphin un Earthworm Jim. Šīs spēles bija ļoti tīkami vērot to interesantā stila, satura un attēla kvalitāšu jomā. Taču paši mēs tās nespēlējām, jo videospēlēšanās šeit notika par naudu, proti, par konkrētu summu varēja nopirkt konkrētu spēlēšanās laiku un spēles, kuras ir “ejamās” (proti, Adventure un Platformer) prasīja pārāk ilgu laiku to apgūšanai un iziešanai, kas rezultētos iekš krietnas iztērētās summas. Bet mums kabatas atļāva vien dažus Mortal Kombat II mačus kādas pusstundas ilgumā. Citreiz arī ilgāk. Lūk, atminoties šīs Sega Mega Drive 2 spēles (arī Sonic The Hedgehog 2), prātā nāk šī telpa un laiks. Atmiņas, kas spēlei apaugušas riņķī un kļuvušas par teju neatņemamu tās sastāvdaļu. Beigu galā šī bija vieta, kur pirmo reizi redzēju šo tolaik tik jaudīgo videospēļu konsoli. Jautri laiki bija tie, kas tika pavadīti videospēļu nomā “Āķis”!


Saldus, ~90. gadu vidus, ~2005

Image

Lielie arkāžu automāti reiz bija dislocēti Autoostā un Bobkova veikalā. Ar šo caurskrienamo iestāžu atmiņām apauga tādas spēles kā Violent Storm, Fatal Fury 3: Road To The Final Victory un Samurai Shodown. Šeit uzturējās tik labs Violent Storm spēlētājs, ka mums nācās vienkārši gaidīt kad viņam beidzot apniks spēlēt uz riņķi šo spēli, lai mēs tiktu pie savām 10 spēlēšanas minūtēm, kurās mēs nenoliedzami zaudētu visas dzīvības. Otrs variants bija kukuļdošana un ar to neatraujami saistītā kukuļņemšana. Proti, pirkām viņam Fregata šokolādes batoniņus un tad slēdzām darījumu ar saturu: “Še Tev šokolāde, laid mūs paspēlēt pirms esi zaudējis dzīvības, kas nekad arī nenotiks!”. Cilvēkbērns piekrita ne reizi vien un tā mēs sadraudzējāmies. Tagad Kaspars ir draugs no bērnības un šodien šīs spēles spēlēju ar MAME un PC palīdzību. Dzīvoju tolaik Saldū pretim veikalam “SVA” – pašu rīcībā bija viens no NES kloniem. Spēlējām Super Mario Bros., Castlevania II: Simon's Quest, dažādas klasiskās arkāžu spēles, kuras tika portētas uz šīs sistēmas (Ice Climber, Popeye, u.tml), un citas spēles. Taču mans favorīts, ko saistu ar šo laiku un telpu, ir Journey To Silius jeb “[r a f] World” kā mēs zinājām to toreiz. Ārkārtīgi kvalitatīvs šūteris ar izcilu virtuālo vidi, lieliski pulētu game-play un pāri visam – nepieredzētu mūziku 8 bitu ērā. Spēks, kuru pauda tehniski padziļināts basu un bungu celiņš, kas lika par sevi manīt katrā variantā, sevišķi bosu kaujās. Šo spēli mēdzu spēlēt arī šodien, emulējot ar FCEultra emulatoru, vadot ar PlayStation 2 pulti, kas pieslēgta pie datora ar speciālas USB pārejas palīdzību. Visnotaļ bieži iedomājos par to, kā pirmās reizes spēlēju šo spēli savā toreizējā dzīvesvietā. Taču šī spēle kaut kā nav neatņemami apaugusi ar atmiņām par to. Savā ziņā jocīgi, taču fakts. Varbūt tāpēc, ka pirmo reizi šo spēli izgāju, emulējot to iekš Nokia 6630 ar vNES emulatora palīdzību, spēlējot to visur, kur vien ienāk prātā – sabiedriskajā transportā, parkā, mājās, pat darbā?!

Image

Pēc “Āķa” laikiem pagāja kāds gadu desmits un vairāku dzīvesvietu nomaiņa. Līdz piezemējāmies citā Saldus nostūrī un pie jauniegūtajām paziņām kārtīgi iepazinām kādu konsoli, kas ar savu spēku burtiski iznīcināja kādreiz apbrīnoto Sega Mega Drive 2. Šī protams bija Sony konsole PlayStation. Pirmās pieredzes, kuras atminos: Quake II, Driver, V-Rally 2, Resident Evil un Silent Hill. Tajos laikos visbiežāk spēlēju Quake II, skaņu laižot cauri spēcīgam mūzikas centram, kuram bija labi definēta skaņa visos diapazonos – sākot ar dzidrām “augšām”, beidzot ar logus un sienas rībinošiem basiem, kurus izdvesa divi Subwoofer skaļruņi. Skaņa bija tik sulīga, ka nespēju noturēties no spēlē esošā Industrial Rock/Metal mūzikas celiņa akcentēšanas iekš spēles un JVC mūzikas centra uzgriešanas nereti līdz atdurei. Kaimiņi, protams, par to nepriecājās. Taču mans prieks, šādi baudot šo lielisko PC spēles portu uz PlayStation, bija teju abstrakts un netverams! Tīrā laime, kuru sniedza game-play kvalitāte, apvienojumā ar izcilas mūzikas baudu, kas atskaņota pieklājīgā, māju caururbjošā skaļumā. Jā, Quake II noteikti, ka tiek asociēts ar šo laiku un telpu. Protams, šādu trokšņošanu varējām atļauties tikai tad, kad tētis nebija mājās. Kad viņš bija uz vietas un kad pa dienām netika atļauts spēlēt videospēles, atradām situācijas risinājumu. Ātrāk devāmies pie miera un sagaidījām kad tētis aizmigs. Atļāvām viņam kādu pusstundu iemigt ciešāk un tad klusu, klusu devāmies televizora zagšanā uz tēta istabu. Uzdevums nebija no vieglajiem, - cilvēka miegs nebija no tiem dziļākajiem un televizora plastmasai arī patīk grabēt un skanēt, kad tas tiek staipīts riņķī. Nemaz nerunāsim par antenas un rozetes kabeli, kas bieži atsitās pret mēbeles aizmugurītēm, radot labi nododošu skaņu. Tiesa, visbiežāk mums izdevās nočiept un tad tētim no rīta bija jānāk pirms kādām minūtēm 20 gulēt iegājušos bērnus, lai tie stiepj atpakaļ mantu, lai viņš varētu skatīties ziņas un savas iecienītās pārraides. Celties pēc negulētas nakts un svaigām 20 minūtēm rīta miega nebija patīkami, taču tas bija jādara. Reizēs, kad mūs tomēr pieķēra darbībā, izmantojām citu taktiku – ar TV uz rokām oficiāli lūdzām izsniegšanas atļauju. Citreiz deva, piekodinot klusumu, taču visbiežāk nedeva. Tad mēs bijām bēdīgi un dusmīgi. Likām mantu atpakaļ, saspraudām vadus vietās un devāmies “gulēt”, lai pēc laika mēģinātu vēl. Bet visbiežāk vienkārši gājām gulēt. Taču, ja tikām pie TV šādā vai citādā manierē, uz maiņām spēlējām dažādas spēles, no kurām atmiņā visvairāk palikusi lieliskā rallija spēle V-Rally 2. Protams, par trokšņošanu šajos apstākļos bija jāaizmirst – TV tika uzgriezts uz zemāko skaņas stiprumu un pultis tika turētas zem segas, lai tā slāpētu pogu klaboņu. Taču PlayStation vai Sega Mega Drive 2 konsole mums nepiederēja. Aizņēmāmies no draugiem ar viņu spēlēm un tad veicām šīs zādzībiņas. Ar JVC skaņu un attiecīgo dzīvesvietas laiku un telpu asociēju arī Mega Drive 2 spēli Soldiers Of Fortune, kuru, līdzīgi kā Quake II spēli, spēlēt stipri motivēja lieliskā mūzika. Šoreiz gan tā bija ieturēta Techno žanrā – līdzīgi kā citai asociētai spēlei – Streets Of Rage 3, kuras mūzika bija vēl lieliskāka. Pagāja vēl kādi gadi un ar emulēšanas palīdzību pieveicu to lielisko spēli, kuru spēlēja Āķa īpašnieks savā iestādē, proti, Blades Of Vengeance. Spēles laikā, protams, ka prātā bija Āķa atmosfēra.


Jelgava, Survival Horror, ~2005 - 2006

Image

Studiju laikā pārvācos dzīvot uz Jelgavu. Jau kādus gadus piecus noteikti, ka mums nepiederēja neviena no kārotajām un reiz aizlienētajām konsolēm. Apmēram ap šo laika sprīdi biju apjautis, cik ļoti man tuvs ir kļuvis dažādu izpratņu Horror žanrs, ietērpts visdažādākajos mēdijos. Atminējos par vecajiem laikiem, kad spēlējām Resident Evil un Silent Hill, un nolēmu aizpildīt spēļu konsoles vakuumu mājās. Kad saņēmu dažas no savām pirmajām algām otrajā darbavietā, kurā pildīju jurista pienākumus, nopirku Sony PlayStation 2 konsoli un WRC 3 videospēli. Nedaudz vēlāk iekš eBay nopirku God Of War, Resident Evil, Quake II. Visvairāk ar šo dzīvokli man asociējas Resident Evil pati pirmā daļa. Minimālisma stilā iekārtota istaba ar logiem bez aizkariem, kuras stūros biju salicis sienas svečturus. Gaidīju tumsu. Kad tā iestājās, sadedzu tajos tējas sveces, izslēdzu gaismas, ieslēdzu nesen iegādāto 5.1 skaņas sistēmu, TV un vienatnē brīvdienu vakaros un naktīs spēlēju šo izcilo Survival Horror videospēli. Spēcīgi bija pilnmēness laiki – Mēness savu sidraba gaismu pa logu lēja iekšā teju visu nakti un mana guļvieta bija tieši zem tā stariem, par ko nespēju vien beigt priecāties.


Rīga, ~2007 - šodiena

Arī patreizējā dzīvesvieta, kurā mitinos savus gadus 3 vai 4, ir iesakņojusies atmiņā ar videospēlēšanās atmosfēru. Šeit uztaisīju savu disku skapi, kurā pienācīgi glabāt manas vēsturiskās spēles. Šeit arī iegādājos to jocīgo un dīvaino šausmu videospēli Silent Hill, kuras pirmo daļu nedaudz uzspēlēju TV zagšanas laikos Saldū. Sāku sēriju es nepareizi – iekš Elkor iegādājos Silent Hill Collection, kuras sastāvā bija 2., 3., un 4. daļa, spēlējamas uz PlayStation 2. Pēc, manuprāt, otrās daļas iziešanas veicu kārtējo pirkumu eBay – šoreiz pašu pirmo Silent Hill, kura nelietīgā kārtā pazuda pasta ceļos. Atguvu no pārdevēja naudu par nesaņemto preci un par no cita pārdevēja nopirku un beidzot saņēmu to pašu spēli. Šodien, kādu desmito reizi izejot kādu no Silent Hill daļām, bieži vien iedomājos par to, cik gan izcili bija sēdēt un spēlēt Silent Hill iekš ~2007. gada vasaras atvaļinājuma, kad ar dažādiem paņēmieniem tumšināju pretējās, ieliektās sienas logus ar kopējo platību 12m2, lai istabā sētu tumsu, kurā gremdēties kopā ar izcili šausminošo Silent Hill. Arī rudens un ziemas vakarus nedaudz asociēju ar Silent Hill – ātri iestājās tumsa un nebija nepieciešams veikt tumšināšanas darbus. Vienkārši darba dienu vai brīvdienu vakaros stūros sadedzu sienas svečturos saliktās svecītes un nodevos šausmu baudīšanai. Nedaudz vēlāk Silent Hill sērijai pievienojās Fatal Frame un Forbidden Siren sērijas, - arī šīs ir paspējušas nedaudz apaugt ar asociācijām par laiku un telpu. Ievēroju to, ka vajadzīgi kādi kādi divi gadi, līdz rodas šī nostaļģijai līdzīgā izjūta, manuprāt.
Tagad, iegādājoties kādu jaunu Horror vai kāda cita žanra videospēli, nereti domāju par šo asociēšanu un par to, ka pilnīgi alkstu pēc tā, lai jaunās nākotnes spēles būtu ne tikai lieliskas, bet arī lai tās apaugtu ar spēlēšanas vietu un laiku, lai kopā veidotu emocionāli spēcīgi lādētas atmiņas, kuras dažreiz sniegtā baudījuma ziņā pārspēj pašu spēli, sevišķi iekš spēles vēlreizspēlēšanas, lai izbaudītu šo atmiņu cēloņus. Ir pat tā, ka šī vēlreizspēlēšanās tiek atzīta par nekam nederīgu un spēle tiek izslēgta – varbūt tāpēc, lai atmiņā paliktu šī siltā pieredze pirms daudziem gadiem. Še nu bija preambulā minētā spēles nemainīgā kvalitāte laika gaitā - atmiņas par laiku un telpu nereti rada sava veida "rozā brilles".


Veidoju šo rakstu, skan Akira Yamaoka kompozīcija Killing Time no pirmās Silent Hill spēles. Apceru to, ka spēles saturam un būtībai tomēr neatņemama sastāvdaļa, kas nāk līdzi kā dārga bagāža, ir spēlēšanas vietas un laika atmosfēra – tāda, kādu to atceramies. Nākas vien šeit pieminēt frāzi “vecie, labie laiki” un iznest patīkamu spriedumu – arī jaunās spēles, ja vien tās būs kvalitatīvas, apaudzēs sevi ar šīm unikālajām atmiņām par laiku un telpu, kurās tās tika vai nu pirmo reizi, vai visilgāk baudītas un šo atmiņu “salduma” kritērijs nav saistīts ar spēlētāja vecumu, proti, spēlētājam nav jābūt tīnim vai bērnam. Šīs atmiņas rodas arī šodien, tuvojoties 28 gadu slieksnim. Piemēram, vakar aizrautīgi spēlējām Driver 2: Back on the Streets un lieliski pavadījām laiku, smejoties par savām kļūdām, nepareizi aizbrauktajiem līkumiem un sekunžu simtdaļām, kuras pietrūkušas, lai gan galamērķis ir ekrānā. It kā protagonists teiktu: “Nē, es tomēr nevaru doties līdz mērķim, kas ir pāris centimetru tālāk – man beidzās laiks!”. Vēl kāda atmiņa no relatīvas šodienas: auksts gadalaiks pirms pāris gadiem (šķiet, ka rudens), esot zem segas (tiklā formātā) ar kādu dāmu (draudzene vecā vārda nozīmē), paralēli spriežot par to, ko par mums varētu teikt cilvēki, kas redzētu mūs zem segas, spēlējot videospēli, - vai viņi saprastu to, kāpēc mēs spēlējam videospēli, nevis pievēršam šai situācijai seksuālu būtību, kāda tā vairumam šķistu no malas!? Jautras un tīkamas atmiņas.

Protams, viens no spēcīgākajiem šo atmiņu atarhivētājiem ir attiecīgo spēļu mūzika.


Lietderīgi nogalināts laiks! Beigu galā ir iegūtas krāšņas atmiņas par vienu no vistuvākajiem, ilgāk un finansiāli nesaudzīgāk piekoptajiem hobijiem, kas nekur nepazudīs arī nākotnē.
----------------------------------------------------------------------
Image

User avatar
Disfigurator
 
Posts: 506
Joined: Feb 9th, '09, 15:00
Location: Rīga

Re: Atmiņas par videospēlēšanās laiku un telpu

Postby Disfigurator » Aug 30th, '10, 17:21

Hmm, iedomājos: vai tik nevajadzēja šo maukt iekš Grafomānijas?
----------------------------------------------------------------------
Image

User avatar
agressor
 
Posts: 3114
Joined: Dec 16th, '07, 18:06
Location: rix

Re: Atmiņas par videospēlēšanās laiku un telpu

Postby agressor » Aug 30th, '10, 17:44

Disfigurator wrote:Hmm, iedomājos: vai tik nevajadzēja šo maukt iekš Grafomānijas?

Vari droši, kā feature gabalu
sincerely yours
agressor
www.syndicate.lv

Vis
 
Posts: 736
Joined: Jan 26th, '08, 18:50

Re: Atmiņas par videospēlēšanās laiku un telpu

Postby Vis » Aug 30th, '10, 19:34

kā spēlē lielais onkulis, kuram šī iestāde piederēja


Mr. Caps :)

User avatar
Disfigurator
 
Posts: 506
Joined: Feb 9th, '09, 15:00
Location: Rīga

Re: Atmiņas par videospēlēšanās laiku un telpu

Postby Disfigurator » Aug 30th, '10, 20:39

Yup, hehe. Pēc tam viņš videonomu tur kaut ko. Tagad nezinu[komats] ko šis dara.
----------------------------------------------------------------------
Image

User avatar
oskarszale
 
Posts: 569
Joined: Oct 7th, '08, 16:27

Re: Atmiņas par videospēlēšanās laiku un telpu

Postby oskarszale » Oct 22nd, '10, 00:51

Dsfigurator = oldschool :)
Bet atmiņu ritinājums solīds, noteikti reti kuram ir tāda pieredze.
Image

habibula
 
Posts: 89
Joined: Dec 9th, '09, 18:09

Re: Atmiņas par videospēlēšanās laiku un telpu

Postby habibula » Oct 22nd, '10, 09:12

man pieredze spelites ir kops 88 gada (Bauskas autoosta un Rīga kaut kada kinoteatrii (Palladium?)), bet es sitik skaisti nevaretu izklastit plus Disfigurators precizi aprakstija to laiku "aparaturu" :) ko es atceros, ka dzoistikiem, no parliekas spelesanas, bija nolauzti "ručku" gali un to vieta tika uzsprausti sampaniesu pudelu korkji.
Image

User avatar
Brock
Forum Admin
 
Posts: 1010
Joined: Jan 22nd, '08, 18:28

Re: Atmiņas par videospēlēšanās laiku un telpu

Postby Brock » Oct 22nd, '10, 09:32

habibula wrote:man pieredze spelites ir kops 88 gada (Bauskas autoosta un Rīga kaut kada kinoteatrii (Palladium?)), bet es sitik skaisti nevaretu izklastit plus Disfigurators precizi aprakstija to laiku "aparaturu" :) ko es atceros, ka dzoistikiem, no parliekas spelesanas, bija nolauzti "ručku" gali un to vieta tika uzsprausti sampaniesu pudelu korkji.

hmm Bauskas autoosta :) Jā, tur es arī pirmo reizi iepazinu digitālo geimošanu :)
Being drunk is just like having a really low framerate
Image

User avatar
ValdisJ
 
Posts: 289
Joined: Feb 2nd, '08, 20:09

Re: Atmiņas par videospēlēšanās laiku un telpu

Postby ValdisJ » Oct 22nd, '10, 10:04

Nu es savu laika atskaiti varētu sākt ar 1984. gadu un šādu aparātu :

Image
Un mana pirmā konsole 1985. gads:

Image

p.s. un kurš vēl atceras Jūrmalas ,Dzintaru "Daili" ?
Image

User avatar
Dzhonijs
 
Posts: 472
Joined: Jun 6th, '08, 10:27

Re: Atmiņas par videospēlēšanās laiku un telpu

Postby Dzhonijs » Oct 22nd, '10, 12:38

Oo, astoņkājis rullē!!! :)
Image
P.s. BOOBS (not bacon) is always the answer!

User avatar
Disfigurator
 
Posts: 506
Joined: Feb 9th, '09, 15:00
Location: Rīga

Re: Atmiņas par videospēlēšanās laiku un telpu

Postby Disfigurator » Dec 1st, '10, 19:17

Hehe, jā - tā sauktās "oliņas" tā arī nepieminēju, šķiet.
Tās bērnībā slimnīcās diezgan plosīju. Un pie draugiem. Bija man pieejamas parastās oliņas, formuliņas, astoņkājis un kaut kas vēl.
A tā jau iekš videogames veikala redzēju padaudz šīs mazās spēlītes. Daža bija ražota iekš Latvijas. VEF, ja nemaldos.
----------------------------------------------------------------------
Image

User avatar
Brock
Forum Admin
 
Posts: 1010
Joined: Jan 22nd, '08, 18:28

Re: Atmiņas par videospēlēšanās laiku un telpu

Postby Brock » Dec 1st, '10, 22:21

man oliņas joprojām ir mājās, un vēl ir desas kur bija jāmētā.
Being drunk is just like having a really low framerate
Image

User avatar
kaarliitys
 
Posts: 977
Joined: Jul 18th, '08, 15:25
Location: Rīga

Re: Atmiņas par videospēlēšanās laiku un telpu

Postby kaarliitys » Dec 3rd, '10, 14:36

Ārpus konteksta šitais ir labs... :)

Brock wrote:man oliņas joprojām ir mājās, un vēl ir desas kur bija jāmētā.
Image

User avatar
Brock
Forum Admin
 
Posts: 1010
Joined: Jan 22nd, '08, 18:28

Re: Atmiņas par videospēlēšanās laiku un telpu

Postby Brock » Dec 3rd, '10, 16:44

kaarliitys wrote:Ārpus konteksta šitais ir labs... :)

Brock wrote:man oliņas joprojām ir mājās, un vēl ir desas kur bija jāmētā.

tagad pats to izlasīju un rēcu līdz asarām :D Jā ārpus konteksta labi izklausās. :lol:
Being drunk is just like having a really low framerate
Image


Return to Grafomānija

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 1 guest

cron