Lost Planet 2: nepieradinātā mode.

Spēļu apskati, features un tamlīdzīgi burtiņi dzimtajā valodā.
User avatar
ActionMan
 
Posts: 92
Joined: Jan 26th, '08, 16:50

Lost Planet 2: nepieradinātā mode.

Postby ActionMan » Jun 20th, '10, 17:08

Es nemīlu svešus cilvēkus. Esmu spējīgs ar ļaudīm satikt un, noteiktā reibuma pakāpē, pat izbaudīt kopīgu anarhiju ar pirmo reizi satiktiem Vasjām un Igoriem, taču lielākā daļa no jums neizbēgami nāk komplektā ar kāda veida diskomfortu. Vilis ir saožams krietni pirms vizuāla kontakta, Eiženam ir slapja dikcija, Arkādijs runā tikai par čečenu sievietēm, bet visi pārējie daudz pīpē un jūsmo par hokeju. Šis ir viens no iemesliem kā dēļ es neesmu karsts uz tīkla spēlēm. Es labprātāk piekakāšu istabai pa vidu un vārtīšos ekskrementos kā Džī Džī Allins nekā skraidīšu apkārt pa vienu un to pašu līmeni kopā ar baru inteliģentu jauniešu, 22 sevi slavinošu lamuvārdu pavadījumā. CoDiņš un derivatīvi nepretendē uz maniem 35 latiem. Līdzīgas emocijas man ir pret kopīgām kampaņām. Sižets spēlēs knapi turas kopā, ja spēlētājs pārstāv vienu galveno varoni. Tiklīdz to skaits ir 4 vai vairāk, viss stāsts noreducējās uz "mēs kaut kur ejam un visus pa ceļam šaujam". Izpētes elements piekāpjas "MOČĪJAM!" *tatatatatatatatata* elementam. Kooperatīvā spēlē allaž ir jāpielāgojas prasmīgākā spēlētāja ritmam, kurš spēli ir izgājis jau milziljonu reižu un īsti neizprot kā dēļ Tu varētu gribēt zināt kas ir līmeņa otrā malā, ja pa šo pusi ir ātrāk. Tas skrien pa priekšu aplasot visus pretiniekus ar precīziem šāvieniem pierē un saslēdz ķēdi lai nolaistu tiltu pirms Tu esi ticis tik tālu, lai zinātu, ka tas vispār bija jādara. Ja spēlēts tiek divatā uz viena ekrāna, tad papildus nākas noziedot arī pusi redzes lauka.

Fakts, ka pilnvērtīga "single player" jaunajā Lost Planet daļā nemaz nav, mani nepriecēja. Jā, spēlē ir tikai sadarbības kampaņa, kurai cauri var skriet vai nu ar 3 mākslīgā intelekta spēlētājiem, vai arī 3 dzīviem PSN lietotājiem. Protams, ka es izvēlējos spēlēt ar 3 AI biedriem! Drīz vien sapratu, ka 4 cilvēku darbu kampaņā man ir jāveic vienam, jo pārējie 3 melanholiski velkas līdzi, vai arī dzer tēju virtuvē, gaidot kad piegādās picu. Bezjēdzīgākus taktiskā uzbrukuma vienības biedrus iedomāties ir grūti. Es gan varētu - AI jāatsakās no gaļas ēdieniem, jāizmanto cīņā tikai bumbas ar metrīgu laika degli un aplokšņu nazis. Capcom apzinās, ka lielākā daļa spēlēs kopā ar dzīviem cilvēkiem un "mākslīgos" paredzējuši tikai dienām, kad par nemaksāšanu atslēgts internets. Sasodīts! Būs tomēr jāspēlē ar cilvēkiem. Jutos kā uzģērbis nepiestāvošu rozā futbola formu un izgājis laukumā atbildīgā spēlē pret fašistisko Vāciju kopā ar 3 lecīgiem pamatskolniekiem. Skepse drīz vien uzsūcās un Lost Planet 2 atklāja savu patieso tempu.

Ir divi veidi kā izstrādātājs var ietirgot mūsu prātiem un acīm izdomāto citplanētiešu pasauli. Viens ir censties to darīt pēc iespējas atpazīstamāku, piepildot ar ikdienišķām lietām, parādībām un tēliem. Tādu kā Zeme2, "tikai tuksnešaina", jeb "klāta ar purvu". Šo darīja Džordžs Lukass savos Zvaigžņu Karos. Otrs ir saraut jebkādu saikni ar ticamību līdz tādai pakāpei, kad reālistisks kļūst par apvainojumu un viss šķiet iespējams bezgalīgajos kosmosa plašumos. Lost Planet 2 dizaineri ir mēģinājuši iet pirmo ceļu, bet nonākuši pie otrā. Tropu džungļi, polārie sniegi, Sahāras tuksnesis un drūmas raktuves ir tik par "zemiski" kā vasarnīcu kooperatīvs "Dārznieki 2", taču personas, kas apdzīvo šo planētu Takahiro Kavano ir zīmējis afekta stāvoklī, iedvesmojoties no nepieradinātās modes kolekcijām. Katras epizodes sākumā, manam varonim un 3 pārējiem parādoties uz ekrāna, es allaž saku vienu un to pašu: "Kas pie velna man mugurā?" Lost Planet 2 tērpi ir spēles cenas vērti paši par sevi. Dažām bruņām viens dibena vaigs ir lielāks kā otrs un dzeltens, citām uz muguras ir liels ūdens krāns. Ķiveres šķiet anatomiski neiespējamas un dažus tērpus rotā lielas jautājuma zīmes. Pretinieki ir vienlīdz dekoratīvi. Žēl šaut, iezemes pirāts ir mēnešiem darinājis savu kostīmu, rūpīgi tamborējot milzīgu galvassegu ar ūdenslīdēja iluminatoru priekšā, bet Tu šo ņem un pa vienu sekundi nošauj, pat iepriekš nenofotografējis. Izcilība dizainā ir Lost Planet 2 rozīne. Elements, kas to paceļ augstāk par citiem trešās personas karagājieniem. Māksliniecisks kiberpanks, no kura estētikas būtu jāmācās Klifam Blezinskim.

Kā jau pierasts, centrēšanās ap daudzspēlētāju režīmu ir kaitīga spēles stāstam. Īsās starpepizožu ludziņas dramatiskā ritmā mēģina paskaidrot kā dēļ es pēkšņi atrodos uz vilciena jumta, rūpnīcā, džungļos vai ieņemu piekrastes fortu. Neizdodas. Kaut kur pa vidu starp amnēzijām, abortiem, kredītņēmēju aizsardzības likumu un bērnudārzu rindām, sižetā parādās NEVEC - nīstama korporācija, kas ceļo no planētas uz planētu, lai iegūtu visuma vērtīgāko izrakteni - siltumu. Universāla oranža viela, kas darbina visu Lost Planet 2. Vilcieni *čuku-čū*, helikopteri *frrrrr* un kosmiskās stacijas *klusums* - viss patērē siltumu, lai kustētos. Siltums, gluži kā ogleklis ir iegūstams zīžot to no zemes dzīlēm vai nogalinot dzīvas lietas, kas arī piedalās nebeidzamajā siltuma ciklā. Dzīvi un bīstami kukaiņi, spēlē dēvēti par Akrid, ir bagāts siltuma avots, tos jāšauj nost, kur vien redz. No maziem "Category A", kas nomirstot atstāj nelielu oranžu peļķīti, līdz kolosāliem, dēvētiem par " "Category G", kas eksplodē desmitos siltuma kubiciņu. NEVEC kā visas īstas ļaunās korporācijas, sirdsapziņas jēdzienu nepazīst. Siltums tiks iegūts, līdz ballīte būs cauri, planētu apsegs mūžīgā arktiskā ziema un NEVEC dosies tālāk. Vietējie iebilst, apvienojas, rīko bruņotas protesta akcijas un procesā izlaupa Latvijas Balzāma veikalu. Spēles varonis dibina kooperatīvu ar 3 līdzgaitniekiem un dodas uz vietām, lai apturētu ekoloģisko katastrofu. Aktīvi iesaistās politikā, daudz šauj, reizēm kaujas laukā notupstas lai programmētu "datu stabu". Pa brīdim no zemes garozas vai kādas alas iznāk kukainis 9-stāvu mājas augumā, stroboskopa un kratītas kameras izcelts. Varonis piedzīvo nesmukumu, tad saņemas un 30 minūtes ar portatīviem kodolieročiem spridzina vaboles papēdi, līdz tā nokrīt beigta. Episkās cīņas ar Category G kāpuriem (arī zirnekļiem, ķirzakām, tulpēm un pudiņiem) ir spēles aizraujošākā daļa, kas attaisno maldīšanos cauri monotonākajiem līmeņiem. Tiklīdz uz ekrāna notiekošais mērogā no *piu-piu* pa modes pirātu galvām pārtop par knišļu cīņu ar milzīgu briežvaboli, es un cīņas biedri tālās pasaules malās iesaucamies "YES!" savos zilā zoba galvas telefonos! Spēles mērķis tajā brīdī no galvas šāvienu kolekcionēšanas pārtop par lielākā iespējamā ieroča, kuru vien var pacelt meklēšanu. Tālu pēc tāda nav jāiet. Atrodam cīņā cietušu kaujas robotu, nomontējam viņam 3-metrīgu bisi no muguras, un uz trūces robežas stiepjam to tuvāk G-kat Akrid. Kaujas laukā panikā pamestos robotus ir iespējams saremontēt, ierāpties tajos un doties cīņā nedaudz līdzinot spēkus. Teicama lielkauju mehānika tuvina šo Shadow of The Colossus ar raķešu gludstobru!

Lost Planet 2 ir vēl kāds triks. Tā pamanās izskatīties tehniski iespaidīga, tāda nebūdama. Vides un telpu ģeometrija ir prasta, taču pārliecinoši slēpjas aiz smalka gaismojuma un atmosfēriskajiem efektiem. Ticamas ainavas, iespaidīgas celtnes un draudīga atmosfēra. Uz mirkli apstājoties un paskatoties apkārt, var manīt ka vide ir veidota no gofrēta kartona ar guaša tekstūrām. Taču apstāties un paskatīties apkārt LP2 nav atļauts. Stāvēšana uz vietas veicina pāragru nāvi un kooperatīva neapmierinātību. Tas, kas vis drosmīgāk dodas cīņā, saņem pēc katras nodaļas lielāko punktu skaitu un augstāko vērtējumu, kā arī gūst iespēju virzīties cauri spēlei ar augstāka līmeņa interneta-draudziņiem. Reizēm sāncensība ir tik sīva, ka līmeņiem cauri tiek skriets biedriem pa priekšu, lai gūtu lielāko pretinieka uzmanību un, attiecīgi, iespējas izcelties. Publiskā beta PSN bija pieejama vairāk kā pus gadu un izstrādātāji ir ar tās palīdzību berzuši tīkla kodu ar siekalu un lupatu līdz spīdumam. Vienkārši, ātri un bez maksas es savācu savam līmenim atbilstošus spēlētājus un kustos tālāk no vietas, kur pēdējo reizi kampaņa apturēta. Šim gan vajadzētu būt pašsaprotamam 2010.

Ir atsevišķi elementi, kas krietni labāk izpildīti citās spēlēs, taču pārspīlēti lielie ieroči un pretinieki, neiedomājamie personāžu tērpi un politiskais kolonizācijas sižets padara Lost Planet 2 par teicamu izklaidi četriem. Ar katru nākamo epizodi, piedzīvojuma mērogs arvien samilza, līdz beidzot sajutu īstu komandas sporta un kopīgi izcīnītu uzvaru eiforiju. Kaut kas tajā ir.

User avatar
iCE2
 
Posts: 553
Joined: Jan 22nd, '08, 11:48

Re: Lost Planet 2: nepieradinātā mode.

Postby iCE2 » Jun 20th, '10, 17:21

Kaut kas tajā ir!


Return to Grafomānija

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 15 guests

cron