Projekts FEAR 2 iznāca jau pagājušajā gadā, taču pateicoties garajam spēļu sarakstam, iespejams pazuda burzmā. Tad nu tikai tagad sanāca laiks pieķerties specifiskā šausmu šutera turpinājumam.
FEAR 2 stāsts ir netiešs turpinājums pirmajai daļai. Ar to es domāju, galvenie notikumi ir tieši tie paši, un spēle sākas, tur kur pirmā daļa beidzās, taču šoreiz visa pasaule apskatāma caur cita personāža acīm. Kopumā spēles stāsts ir par grupiņu zinātnieku, kas eksperimentē ar mazu meitenīti vārdā Alma un viņas pārdabiskajām spējām, ar mērķi radīt superkarēvju vienību, kurus varētu vadīt viens vadītājs ar telepātijas palīdzību. Pašsaprotami, ka šī joma ir pilna ar pārsteigumiem un kaut kas noiet pilnīgi greizi. Mazā meitenīte sadusmojas, sāk asinsizliešanu un speciālajai pārdabisko parādību vienībai F.E.A.R (First Encounter Assault Recon) neatliek nekas cits, kā pilsētai uzmest atombumbu. Tur arī sākas otrā daļa. Par lielu pārsteigumu Alma kopā ar prusakiem vēl ir dzīvāka par dzīvu un turpina spēlēties ar specvienības dalībnieku prātiem un ķermeņiem.
Spēles process, lielos vilcienos, nav mainijies kopš pirmās daļas laikiem, tātad seriāla faniem, netiks piedāvāts nekas īpaši jauns. Visas labākās spēles lietas joprojām ir vietā. Bullet time režīms jeb laika palēnināšana. Mistiski parādību uzplaiksnījumi. Tūkstošiem zombētu superkareivju un tūkstošiem lidojošu objektu daļiņu, kas pagadās ugunslīnijā. No spēles procesa jauninājums ir tikai iespēja izstaigāties ar Mech`u. Viss pārējais palicis pa vecam.
Baisie momenti liela daļa ir pārkopēti no pirmās versijas, pa laikam atkārtojot kādu no jaunajiem, ko uzlabotais grafiskais dzinējs, šoreiz atļauj attēlot īpaši pievilcīgi. Līdzīgi ir arī ar pretiniekiem. Lielākā daļa ir jau iepriekš sastapti, taču mūs baidīs arī iepriekš neredzēti monstri, no kuriem īpaši interesanti ir poltergeisti un savādi eksperimentu objekti, kas slēpjas tumšajos stūros un rāpo pa griestiem. Kaujas process ir nedaudz pamainijies, kopš pirmās daļas. Šoreiz tas ir daudzveidīgāks, pateicoties pretinieku tipiem. Arī lokācijas ir daudz vairāk un dažādākas. Ik pa laikam, šutera tradicionālo armijnieku šaušanu pārtrauks mazliet baisāki līmeņi, kur pilnībā pazūd gaisma, un spēlētājam ar kabatas lukturīti rokās jātiek galā ar īpaši ātriem un riebīgiem eksperimentu objektiem, kas mēdz lekt virsū no visnegaidītākajiem stūriem. Mazliet muļķīga šķiet, poltergeistu trenkāšana ar bisi rokās, jo šīs spoku-veidīgās radības, kas paliek redzamas tikai uz sekundes daļu, var nošaut ar visparastākajām lodēm.
Personāži ir blāvi, viegli aizmirstami un vienveidīgi. Vienīgais, kurš paliek atmiņā ir personāžs, kas spēlē sevi nosauc par Snake Fist, un tad pat tikai muļķīgā vārda dēļ. Visi pārējie ir vienveidīgi karēvji, kas viens pēc otra nonāk Almas nežēlīgo pārdabisko spēju epicentrā un spēlētājs ir spiests sinematogrāfiskā formā noskatīties gandrīz katra komandas biedra nāvi, visneizprotamākajos veidos. Sižets ir maksimāli vienkāršots, pielāgots bezmadzeņu šausmu šuterim. Līmeņos gan ir atrodami dažādi pieraksti, kas minimāli pastāsta detalizētu stāstu par katru lokāciju, un kas tur ir noticis pirms spēlētāja ierašanās, taču kopumā sižets ir banāls, tipisks un nebūt nav spēles stiprākā puse.
Grafiski spēle izskatās lieliski. Vislielāko pārsteigumu rada spēles optimizācija. Lai gan izskatās lieliski, spēle joprojām darbojas raiti uz viduvēja datora. Modeļu animācijas ir gludas, plūstošas un kvalitatīvas, lai gan precizitāte ne vienmēr var būt maksimāli reālistiska. Taču vislielāko uzslavu saņem speciālie effekti, kas bieži vien pat liekas mazliet par daudz. Ir īpaši pretinieku tipi, kas tuvcīņas uzbrukuma gadijumā aizmiglo spēlētāja kameru visdažādākajos veidos. Spēle sāk radīt izteiktu reibuma sajūtu un acis sāk ņirbt, ja tiek spēlēts vienā rāvienā ilgāk par pāris stundām, galvenokārt pateicoties bagātīgajiem specefektiem. Taču vienkāršotā spēles procesa dēļ, visticamāk nemaz nebūs vēlme spēlēt ilgāk bez pārtraukuma, bet gan izslēgt, lai pieķertos nākamajā dienā.
Skaņas ir tikpat kvalitatīvas kā grafiskais risinājums. Ambienta trokšņi un effekti ir izteikti nostrādāti, dēļ spēles žanra specifikas. Dialogi reizēm šķiet samāksloti par daudz un liekas stīvi un pārāk klišejiski. Muzikālais pavadījums ir neuzmācīgs un nemanāms, bet perfekti papildina kopējo atmosfēru ne sliktāk kā augstas klases Holivudas šausmu filmā.
Kopumā FEAR2 ir ļoti nostrādāts un patiešām kvalitatīvs turpinājums seriālam, pēc salīdzinoši zemas kvalitātes papildinājumiem pirmajai daļai. Tiesa, idejiski spēle nesatur neko revolucionāru un detalizētu šuteru fanus atstās neapmierinātus, taču noteikti sagādās interesantus brīžus vieglu šausmu spēļu cienītājiem, vai vienkārši šaut gribētājiem. Otrā daļa ir nedaudz baisāka par pirmo, taču tās lielākais trumpis, laika palēnināšana, joprojām pietiekami bagātina šaušanas procesu, lai tā trūkumu citās spēlēs atkal liktu izjust izteikti spēcīgi. Tehniski kvalitatīvs un vietām nedaudz - in your face - bailīgs šuteris, plašai publikai, kam Silent Hill liekas par traku un Halo par tukšu. Spēle nav unikāla kā Bērtona filmas, taču ir ļoti kvalitatīva un izklaidējoša gan svētdienas spēlētājiem, gan pieredzējušiem geimeriem. Ņemiet tik vērā, ka spēle ir diezgan asiņaina, tāpēc īpaši jaunai publikai nebūtu piemērota.
Izstrādātājs: Monolith
Izdevējs: Warner Bros.
Izdošanas datums: 10.02.2009
Platformas: PC,X360, PS3
Vienā teikumā: Kvalitatīvs, konservatīvs un viegls šausmu šuteris lielākajai FPS fanu masai.
Pārpublicēts no