..un atpestī mūs no siera. (Devil May Cry 4 apskats)
Posted: Feb 21st, '08, 12:41Ja man būtu jānosauc PS2 uzplaukuma ēras 10 lielākās spēles, starp tām noteikti būtu Devil May Cry - spēļu pasaules gotiskā popkultūra. Plaša patēriņa produkts. Patika vairākumam, spēlēja vairākums, lielākā daļa pēc seansa beigām neizklīda un sagaidīja arī otro un trešo DMC. Ātrs, iespaidīgs action, piedienīga grafika un vēstījums par pus-cilvēku, pus-dēmonu vārdā Dante. Uz brīdi, kad Capcom demonstrēja savu "kacinājuma rullīti" ar DMC4 uz PS3, sērija vairs interesēja tikai uzticamākos no faniem un protams SONY fanus, kuriem jebkura uz PS3 izdodama spēle kalpo par pārsimts papildus metriem ierakumu konsoļu kara izcīņā. DMC4 bija jākļūst par PS3 tehnisko iespēju skrejlapu. Par ķeksi ailē "ir ko spēlēt". Un pēc 2 ziepjoperas sižeta par demon-vīrieti Dante nogurdinātām daļām, Devil May Cry bija jākļūst par ko ne tik komiski etilīgu un pārspīlēti lecīgu. Izdevās - sižets nu mazāk atgādina iepriekšējo "vērojiet manas stilīgās kustības un skaitiet gaisā apmestos salto, kamēr es stāstu par savu vectēvu un viņa amuletiem" un vairāk līdzinās vienkāršotam JRPG stāstam par mīlestību, nodevību, atdzimšanu un pasaules glābšanu no ļaunuma. Veselīga deva humora un pieticības arī palīdz.
Atnākot mājās, ieliekot spēli savā putekļainajā PS3 un paņemot rokā kontrolieri.. nākas nedaudz pagaidīt, kamēr diska saturs tiek uzinstalēts uz cietņa. Un tad vēl nedaudz pagaidīt. Un vēl. Patiesībā, kontrolieri droši var likt nost - process prasa pietiekami daudz laika, lai varētu paspēt izmazgāt traukus, sakārtot istabas, aiziet uz veikalu pēc našķiem un nedaudz nosnausties. Instalācijas laikā, spēle paspēj 3 vai vairāk reizes atstāstīt visu DMC sižetu. Noderīgi, jo pat spēles fani šaubos vai atceras demon-cilvēku ziepju operas neskaitāmos pavērsienus. Turpmākās lādēšanās starp līmeņiem, telpām un sinemātiskajām ludziņām ir minimālas, taču šaubos vai visas ietaupītās sekundes spēles laikā atsver gandrīz pusstundu garo instalāciju. Nepacietīgie pa to laiku sen jau būs paspējuši aiziet pie nestilīgā kaimiņu Viktora un, pieciešot ceptu sīpolu un persiešu tepiķa smaku, iziet spēli uz Xbox 360.
Aizmirstam murgaino instalāciju, jo pārējā spēle ir tiešām nevainojama.. sava popsegmenta robežās. Blondais varonis plātās ar akrobātiskiem trikiem, prasmīgi vicina ieročus ar poētiskiem nosaukumiem un brāstās vienrindas asprātībām. Šoreiz gan tas nav Dante, bet kāds citsno no leģendārā bruņinieka SparDas (jā, ar "d"; vieglāk iegaumēt, ja iesaistam vārdu "spārdīt") mazbērniem - Nero. Vīrs ar attieksmīti, kā jau pieklājas pus-demonam. Talantīgs, taču zaļš, ko viņam ar lieliem belzieniem un vietējās katedrāles sagraušanu pierāda pats Dante. Nero ir jauns, hormonāli nestabils un mazliet apjucis par savām spējām un prasmēm. Līmeni pēc līmeņa vācot kristalizētas demonu asinis (atrodamas jebkurā priekšmetā, ko vien iespējams sašķelt ar zobenu) un prasmes sfēras, Nero atklāj arvien jaunas un jaunas kustības un ekvilibristikas vingrinājumus. Cirtienu sērijas kļūst dažādākas, garākas, spēcīgākas un ar lielāku iztupienu to beigās. Iespaidīgi. Vēl iespaidīgāk ir tas, cik viegli tās ir izpildāmas. Spēle piedāvā 2 vadības veidus - klasisko, sezonāliem DMC spēlētājiem un vienkāršoto - jaunpienācējiem. Lai gan esmu spēlējis visas DMC cdaļas, izvēlējos vienkāršoto. Spaidam zobena pogu un kustinam dažādos virzienos virziena puļķi - Nero dejo ar lielu nazi, gaumīgie monstri krīt. Ērti, vienkārši, nekaitina. Ja pirmajiem 7 cēlieniem iespējams izskriet cauri bez lielas piepūles un relaksētiem īkšķiem, tad turpmākie līmeņi sagādā krampjus plaukstās, notirpušus īkšķus un demonisku "frustrāciju". Uz beigām DMC4 ir tieši tik grūts, lai ļoti ļoti koncentrējoties, to tomēr būtu iespējams pieveikt, ar nosacījumu, ka reizi 10 minūtēs īkšķi tiek turēti ledus spainītī un acis tiek turētas ciet, iztējoloties rāmu ūdens virsmu, tauriņus un vējā šalcošus vītolus. Elpojam dziļi, regulāri. Tad actiņas jāatver, kontrolieris jāpaņem sāpošajās, jāizslēdz pauze un jāmetas nākamajā 10 minūšu naida un frustrācijas sessijā. Šī, tātad, ir viena varen grūta spēle. Ne tik grūta kā DMC3, taču ļoti atalgojoša.
Atalgojumus par frustrāciju un sūrstošajiem saņemam vizuālos cienastos. Katrs nākamais līmenis ir grafiski iespaidīgāks par ieprieks'ējo. Katrs nākamais boss ir vēl 3 reizes milzīgāks un tiek piesmiets ar lielāku izklupienu un indīgāku vienrindas piezīmi, taču tieši grafika un vēlme redzēt cik glīti būt "tur tālāk" ir galvenais motivators. Monstru nav daudz, taču tie ir apburoši. Zobenvicināšanas vide variējas no gotiskām pilīm un viduslaiku pilsētām līdz džingļiem un "steampunk" laboratorijām. Un viss tik smuks, tik smuks!
Arī skaņas celiņš variējas no klasiska koncerta mežragam un klarnetei līdz Rammsteinveidīgām "šeit spiediet pogas ar neviltotu naidu un zvērīgu sejas izteiksmi" partijām. Telpiski skanošs *šņakt*, *čink* vai *bfff* ir puse no vingrinājumu estētikas. Capcom ir godam pacentušies - pāris galoni programmētāju sviedru, vairāki kubikmetri saņurcītu lapu ar skicēm un te jums rezultāts - iespējams labākā Devi May Cry daļa kāda vien ir spēlēta. No sajūsmas neviens nespiegs, alus pa nāsīm ārā nešļāksies, taču teicams sniegums, neapšaubāmi.
Spēlēm, līdzīgi kā citiem produktiem piemīt kāds lielums, kurš nav pakārtots individuālai cilvēku gaumei. Kāds objektīvs un neapstrīdams parametrs . DMC4 nav samesti kopā pāris līmeņi uz sveša, licenzēta dziņa. Ar katru nākamo stundu, ko pavadīju DMC gotiskajās velvēs vai dziļajās pazemēs, es šo parametru atpazinu nekļūdīgi. Kvalitāte. Nostrādāts un nopulēts dzinis, grandiozi bosi un arhitektūra. Gludas, ticamas animācijas. Solīds 8 visās jomās. Žēl gan, ka tŗukst tas "ģēnija pieskāriens", kas varētu pacelt DMC4 augstu debesīs, nevis tikai virs pašas sērijas ieprieksējām daļām. Trūkst "God of War faktors", trūkst tie pāris ekstra ingredienti, kas liktu man iekliegties: "Ieslēdziet mani telefonbūdā un spīdziniet ar uzbeku hiphopu caur skaļruni, cik šī spēle ir laba!" Reizēm man patīk ideja par spēli, kaut pati spēle nav nemaz tik laba. Es sirsnīgi vēlos, lai kāda spēle man patiktu, jo tai vienkārši jābūt lieliskai, taču nespēju piespiesties to nedz iziet līdz galam, nedz spēlēt. DMC4 ir pretējs gadījums - Devil May Cry ideja ir muļķīga, taču spēle ir pietiekami laba, lai to gribētos spēlēt vēl un vēl.
Acīm: 9 (grafika)
Ausīm: 8 (skaņa)
Īkšķiem: 8 (gameplay)
Plauktam: 7 (vērtība)
Vispār: 8.5 (augsti ieteicama)
Atnākot mājās, ieliekot spēli savā putekļainajā PS3 un paņemot rokā kontrolieri.. nākas nedaudz pagaidīt, kamēr diska saturs tiek uzinstalēts uz cietņa. Un tad vēl nedaudz pagaidīt. Un vēl. Patiesībā, kontrolieri droši var likt nost - process prasa pietiekami daudz laika, lai varētu paspēt izmazgāt traukus, sakārtot istabas, aiziet uz veikalu pēc našķiem un nedaudz nosnausties. Instalācijas laikā, spēle paspēj 3 vai vairāk reizes atstāstīt visu DMC sižetu. Noderīgi, jo pat spēles fani šaubos vai atceras demon-cilvēku ziepju operas neskaitāmos pavērsienus. Turpmākās lādēšanās starp līmeņiem, telpām un sinemātiskajām ludziņām ir minimālas, taču šaubos vai visas ietaupītās sekundes spēles laikā atsver gandrīz pusstundu garo instalāciju. Nepacietīgie pa to laiku sen jau būs paspējuši aiziet pie nestilīgā kaimiņu Viktora un, pieciešot ceptu sīpolu un persiešu tepiķa smaku, iziet spēli uz Xbox 360.
Aizmirstam murgaino instalāciju, jo pārējā spēle ir tiešām nevainojama.. sava popsegmenta robežās. Blondais varonis plātās ar akrobātiskiem trikiem, prasmīgi vicina ieročus ar poētiskiem nosaukumiem un brāstās vienrindas asprātībām. Šoreiz gan tas nav Dante, bet kāds citsno no leģendārā bruņinieka SparDas (jā, ar "d"; vieglāk iegaumēt, ja iesaistam vārdu "spārdīt") mazbērniem - Nero. Vīrs ar attieksmīti, kā jau pieklājas pus-demonam. Talantīgs, taču zaļš, ko viņam ar lieliem belzieniem un vietējās katedrāles sagraušanu pierāda pats Dante. Nero ir jauns, hormonāli nestabils un mazliet apjucis par savām spējām un prasmēm. Līmeni pēc līmeņa vācot kristalizētas demonu asinis (atrodamas jebkurā priekšmetā, ko vien iespējams sašķelt ar zobenu) un prasmes sfēras, Nero atklāj arvien jaunas un jaunas kustības un ekvilibristikas vingrinājumus. Cirtienu sērijas kļūst dažādākas, garākas, spēcīgākas un ar lielāku iztupienu to beigās. Iespaidīgi. Vēl iespaidīgāk ir tas, cik viegli tās ir izpildāmas. Spēle piedāvā 2 vadības veidus - klasisko, sezonāliem DMC spēlētājiem un vienkāršoto - jaunpienācējiem. Lai gan esmu spēlējis visas DMC cdaļas, izvēlējos vienkāršoto. Spaidam zobena pogu un kustinam dažādos virzienos virziena puļķi - Nero dejo ar lielu nazi, gaumīgie monstri krīt. Ērti, vienkārši, nekaitina. Ja pirmajiem 7 cēlieniem iespējams izskriet cauri bez lielas piepūles un relaksētiem īkšķiem, tad turpmākie līmeņi sagādā krampjus plaukstās, notirpušus īkšķus un demonisku "frustrāciju". Uz beigām DMC4 ir tieši tik grūts, lai ļoti ļoti koncentrējoties, to tomēr būtu iespējams pieveikt, ar nosacījumu, ka reizi 10 minūtēs īkšķi tiek turēti ledus spainītī un acis tiek turētas ciet, iztējoloties rāmu ūdens virsmu, tauriņus un vējā šalcošus vītolus. Elpojam dziļi, regulāri. Tad actiņas jāatver, kontrolieris jāpaņem sāpošajās, jāizslēdz pauze un jāmetas nākamajā 10 minūšu naida un frustrācijas sessijā. Šī, tātad, ir viena varen grūta spēle. Ne tik grūta kā DMC3, taču ļoti atalgojoša.
Atalgojumus par frustrāciju un sūrstošajiem saņemam vizuālos cienastos. Katrs nākamais līmenis ir grafiski iespaidīgāks par ieprieks'ējo. Katrs nākamais boss ir vēl 3 reizes milzīgāks un tiek piesmiets ar lielāku izklupienu un indīgāku vienrindas piezīmi, taču tieši grafika un vēlme redzēt cik glīti būt "tur tālāk" ir galvenais motivators. Monstru nav daudz, taču tie ir apburoši. Zobenvicināšanas vide variējas no gotiskām pilīm un viduslaiku pilsētām līdz džingļiem un "steampunk" laboratorijām. Un viss tik smuks, tik smuks!
Arī skaņas celiņš variējas no klasiska koncerta mežragam un klarnetei līdz Rammsteinveidīgām "šeit spiediet pogas ar neviltotu naidu un zvērīgu sejas izteiksmi" partijām. Telpiski skanošs *šņakt*, *čink* vai *bfff* ir puse no vingrinājumu estētikas. Capcom ir godam pacentušies - pāris galoni programmētāju sviedru, vairāki kubikmetri saņurcītu lapu ar skicēm un te jums rezultāts - iespējams labākā Devi May Cry daļa kāda vien ir spēlēta. No sajūsmas neviens nespiegs, alus pa nāsīm ārā nešļāksies, taču teicams sniegums, neapšaubāmi.
Spēlēm, līdzīgi kā citiem produktiem piemīt kāds lielums, kurš nav pakārtots individuālai cilvēku gaumei. Kāds objektīvs un neapstrīdams parametrs . DMC4 nav samesti kopā pāris līmeņi uz sveša, licenzēta dziņa. Ar katru nākamo stundu, ko pavadīju DMC gotiskajās velvēs vai dziļajās pazemēs, es šo parametru atpazinu nekļūdīgi. Kvalitāte. Nostrādāts un nopulēts dzinis, grandiozi bosi un arhitektūra. Gludas, ticamas animācijas. Solīds 8 visās jomās. Žēl gan, ka tŗukst tas "ģēnija pieskāriens", kas varētu pacelt DMC4 augstu debesīs, nevis tikai virs pašas sērijas ieprieksējām daļām. Trūkst "God of War faktors", trūkst tie pāris ekstra ingredienti, kas liktu man iekliegties: "Ieslēdziet mani telefonbūdā un spīdziniet ar uzbeku hiphopu caur skaļruni, cik šī spēle ir laba!" Reizēm man patīk ideja par spēli, kaut pati spēle nav nemaz tik laba. Es sirsnīgi vēlos, lai kāda spēle man patiktu, jo tai vienkārši jābūt lieliskai, taču nespēju piespiesties to nedz iziet līdz galam, nedz spēlēt. DMC4 ir pretējs gadījums - Devil May Cry ideja ir muļķīga, taču spēle ir pietiekami laba, lai to gribētos spēlēt vēl un vēl.
Acīm: 9 (grafika)
Ausīm: 8 (skaņa)
Īkšķiem: 8 (gameplay)
Plauktam: 7 (vērtība)
Vispār: 8.5 (augsti ieteicama)
