Par to, kas ietekmēja Silent Hill un ko ietekmēja tā [Pt. 1]

Spēļu apskati, features un tamlīdzīgi burtiņi dzimtajā valodā.
User avatar
Disfigurator
 
Posts: 506
Joined: Feb 9th, '09, 15:00
Location: Rīga

Par to, kas ietekmēja Silent Hill un ko ietekmēja tā [Pt. 1]

Postby Disfigurator » Feb 19th, '09, 17:11

Ienāca šodien prātā, ka derētu savus rakstiņus glīti apkopot, radot Silent Hill kārtējo homage tikai un vienīgi jums.

RAKSTA PIRMĀ DAĻA

================================= ================================= =================================
CĒLOŅMĪLESTĪBA
================================= ================================= =================================


Viss sākās ap deviņdesmito sākumu vai vidu, varbūt pat nedaudz ātrāk, kad talantīgi japāņi sevī bija sakrājuši labāko no ASV mākslas un kad viņos brieda kas tāds, kas tika nosaukts par Silent Hill. Uz šo brīdi Silent Hill sēriju veido sešas lielas spēles un virkne dažādu citu darbu: filma, komiksi, u.tml. Zemāk visnotaļ plaši runāšu par to, ko zinu runāt - par tām ietekmēm, kuras zinu un kuras esmu pārbaudījis.

Spēlēju Silent HIll sērijas spēles mani jau kādu labu laiku lutina, liekot sevi cildināt un dievināt, un šajā laikā ne mazums ir rakstīts par šiem šedevriem. Tā, piemēram, 2007. gada 6. jūnijā rakstīju:
Vispārējs, filozofisks tēlojums un nedaudz detalizēts apraksts.

Spēle, kura Konami vārdu padarīja daudz zināmāku. Spēle, ar kuru Konami spēcīgi pieteica sevi Survival Horror žanram, ienesot ko svaigu tajā. Spēle, kura ir kas vairāk par vienkāršu videospēli, precīzāk, videospēļu sēriju.
Silent Hill – tas ir mīļotāju uzturēts, dzīvs, pulsējošs organisms, Kults, kurš ievelk sevī ar savu stāstu un bailēm, kuras paķer tevi zemādas līmenī un liek matiem sacelties stāvus, un izjust to interesanto, atkarību izraisošo, neatkārtojamo baiļu sajūtu.
Bet šķiet, ka visspēcīgāk uz spēlētāju iedarbojas Silent Hill filozofija. Stāsti, kuri pasniegti neatkārtojamā manierē. Stāsti, kuri izceļ Silent Hill spēļu sēriju vismaz galvas tiesu pārāk par citām Survival Horror žanra spēlēm. Jā, saucu SH nedaudz labāku par galveno konkurentu - Resident Evil esam, lai gan šāds salīdzinājums ir visai muļķīgs, jo spēles ir atšķirīgas.

Viss aizsākās 1999.gadā, kad Konam palaida pirmo daļu Ziemeļamerikas tirdziņā. Pēcāk arī Japānā un Eiropā. Viss sākās ar spēli Silent Hill, kura tika izlaista tikai un vienīgi uz Sony PlayStation konsoles.

Darbība visā sērijā ir Silent Hill pilsētā (citās daļās stāsti tiek sasaistīti ar to), kura nav parasta pilsēta. Pilsēta, kura ir tukša. Iespējams, ka nesenās nelaimes ogļraktuvēs dēļ (pirmā daļa), vai arī tur vienkārši nav nevienam jābūt, lai pilsēta pildītu savu lomu.
Pilsēta ir evakuēta, krīt vēl gruzdošo ogļu pelni (pirmajā daļā) un visu klāj bieza migla (visās daļās), kura pārtrauc skatienu kādu 15m rādiusā (variē pa daļām). Pilsēta ir gandrīz pilnīgi tukša, pamesta, atgriezta no ārpasaules, iemesta citādā izpratnē. Vieta kur tavas iekšējās bailes gūst citu nokrāsu, kur tās materializējas, uzglūn tev, baida un uzbrūk.
Šīs spēles personāžu personīgās, iekšējās bailes ir tās, kuras radījušas daļu no Silent Hill pilsētā atrodamajiem briesmoņiem. Pilsētas ielās klīst un stāstu veido arī citas neradības, kuras ir radītas reliģiska kulta, ceremonijas rezultātā. Reliģijas, kura izveidojusies vēsturiskajai pilsētas reliģijai sajaucoties ar kristietību. Šīs hibrīdiskās reliģijas un pilsētas teikas radījušas atlikušo pilsētas populāciju: savdabīgus eņģeļus, soģus, dievības. Visi šie elementi savijas kopā ar pilsētu, un lieliski veido/papildina stāstu.
Jau no pirmās daļas stāsta uzzinām šo, un arī to. Uzzinām arī to, ka visam ir strikta hierarhija. Uzzinām to, ka pilsēta ir kā viens liels organisms, kurš tevi iesūcis sevī, lai tu pats tiktu galā ar savu vai kāda cita tuvinieka lielāko problēmu. Tiktu galā ar konkrētu uzdevumu. Dažkārt pilsēta uzņemas soda izciešanas vietas lomu (purgatorija), dažkārt tā savijas ar savu purgatorisko būtību un veido represīvu organismu, kura uzdevums ir tevi sodīt un pārmācīt, iemācīt. Dažkārt tā ir kā ceļvedis un stāstnieks, kurš atklāj tev tavus dziļākos noslēpumus, tavas vai tavu tuvinieku ilgas, ciešanas, problēmas. Stāstnieks, kurš izceļ mīlestību vēl nepieredzētā gaismā.
Silent Hill pilsēta ir tā vieta, kur tu vaigu vaigā saskaries ar mistiskām, neizzinātām savas un tavu tuvinieku personības daļām, kuras rada vēl neredzētus, dīvainus, neizprotamus mošķus un radības. Tā ir kā elle, kurā tu izciet visbargāko sodu Tajā pat laikā tā ir kā paradīze, kurā gūt mieru un mierinājumu. Tā ir arī vieta jaunam sākumam, starta punkts jaunai, labākai kārtībai uz Zemes.
Un to visu pilsēta dara reizē. Lai izprastu to atliek tikai paskatīties no kāda konkrēta spēles tēla redzes punkta, stāsta, lomas. Bet vispirms tev ir jātiek galā ar savām problēmām, vai arī jāizzina kāds tuvinieks, viņa pagātne, pagātnes tumšās mistērijas.

Silent Hill (pirmās daļas) stāsts sākas ar ainu, kurā jauns, ar visu sirdi mīlošs pāris ielas malā atrod bērnu, un pateikdamies Dievam par burvīgo dāvanu viņi saskatoties gūst pilnīgu laimi. Bērns tiek adoptēts un mīlēts kā savs. Laiks iet, meitiņa aug. Drīz mirst galvenā varoņa sieva, un spēles centrālais tēls turpina viens pats audzināt un mīlēt adoptēto meitiņu.
Drīz meitiņa sasniedz 7 gadu vecumu un abi dodas braucienā ar tēti uz kūrorta pilsētu Silent Hill. Ceļš ved pa kalnainajiem ceļiem, pa vientuļiem, naksnīgiem ceļiem vairāku kilometru garumā. Viss rit mierīgi un harmoniski, līdz aiz pagrieziena, pirmās daļas centrālais tēls Harry Mason ierauga nokritušu policistes moci, kura nesen kā bija pabraukusi garām viņa vadītajam džipam. Pagrieziena punkts mierpilnajā, harmoniskajā ievada stāstā ir avārija, kad Harijs cenšoties izvairīties no pēkšņa tēla uz ielas notriekšanas avarē.
Harijs samaņu atgūst jau esot Silent Hill pilsētā, kura ir biezas miglas tīta. Paskatoties apkārt viņš secina, ka blakussēdētāja durvis ir vaļā, un meita ir prom. Šeit arī sākās spēles darbība un tiek nosprausts tās mērķis – atrast Šerilu.
Pirmajā daļā viss ir ap Harija un viņa sievas atrastās, pieņemtās meitas meklēšanu, kura nozudusi Silent Hill robežās pēc avārijas. Meklēšanas laikā tiek sastapti arī citi personāži. Saujiņa cilvēku, kuriem katram pilsēta nozīmē ko citu. Katram pilsēta atklāj ko citu.
Meklēšana pilsētā, kura Harijam atklās daudz ko pārsteidzošu. Atklās sākotnēji nesaprotamu, samudžinātu stāstu virkni. Stāstus, kuri izmainīs gan tēva, gan meitas, gan Mātes, gan citu pilsētā palikušo (tīšuprāt neprecīzi teikts) likteņus. Pilsētā, kura viņu pamatīgi šokēs un nobiedēs ne pa jokam!

Otrajā daļā ir atsevišķs, patstāvīgs, ar citām daļām nedaudz sasaistīts stāsts, kurš sākas ar kādu sirdi plosošu vēstuli, kura nedod tās adresātam mieru, kura atved adresātu uz Silent Hill, kur pilsēta viņu iesūc sevī. Ar vēstuli, kuru saņem šīs daļas meklētājs James Sunderland.
Ļoti mīļu, personisku, intīmu, siltu un maigi sirsnīgu vēstuli, kuru svaigi kā uzrakstījusi viņa sieva. Sieva, kura jau vairāk kā 3 gadus ir mirusi. Tieši tāpēc tā nedot viņam mieru. Jo mirušie vēstules neraksta.
Vēstulē ir rakstīts, ka viņa gaida savu mīļoto viņu īpašajā vietā. Un tieši šī ir tā vieta, kura Džeimsam ir jāuzmeklē.
Jau ierodoties pilsētā viņš saprot, ka šī gluži nav tā pilsēta, kurā viņi bija kādu laiku iepriekš. Pilsēta ir mainījusies. Kļuvusi baisa un neviesmīlīga. Tāda kā pūstoša un bojā ejoša. Pilsētu sedz jau pirmajā daļā iemīļotā migla.
Šajā daļā Džeims atklāj satriecoši krāšņu, samudžinātu, jūtpilnu mīlas stāstu starp viņu un viņa aizgājušo sievu. Šajā daļā pilsēta ieņem soģa nostāju un lēnām, bet sāpīgi atklāj viņa paša visgrēcīgākos darbus, tai pat laikā spēcinot viņa mīlestību un dodot spēku meklējumiem, mācot viņu. Daļa, kurā visspilgtāk saskatāms tas, ka sastopamie dēmoni un mošķi nav tikai gores un baiļu sajūtas radīšanas dēļ. Katram no tiem ir strikta vieta, sava filozofiska sakne ar tā radītājiem – Džeimsu, un pilsētas reliģiju.
Silent Hill 2 ir pietiekami krāšņa, lai jau mēnesi pēc tās iziešanas tu gribētu atkal to iziet vēl un vēl. Baudīt smeldzošo, noslēpumaino stāstu, un atklāt vēl neatklātas nianses un dažādos spēles nobeigumus, kuri mainās balstoties uz spēles laikā pieņemtajiem lēmumiem, veiktajām darbībām.
Šī daļa ir pagaidām mana mīļākā. Sava neatkārtojamā stāsta un kārtīgās baiļu devas dēļ.

Trešā daļa ir pirmās daļas tiešs turpinājums, lai gan nenotiek pierastajā Silent Hill pilsētā. Tā stāsta par meitenes, kura šajā daļā ir centrā, saistību ar noslēpumaino, mistisko, reliģiozi fanātisko pilsētu un viņas ļoti ciešo saikni ar hibrīdisko reliģiju, par kuru viņa neko vēl nenojauš.
Stāsts ir lielisks ar savu sarežģītību (n reinkarinācijas vienā personā, radniecības saišu samezglojums un pārrāvums, reliģijas interesantumi) un baudāmību. Tajā, kā jau visās SH daļās, ir jauni dēmoni, kurus radījuši spēles tēli un reliģija. Daudzi no tiem man nepatika, bet nu ko, ar laiku pierodam pie dažādām inovācijām.
Trešā daļa lieliski izskaidro pirmajā daļā uzdotās, neatbildētās mīklas. Un nedaudz paskaidro līdz galam nesaprotamās, miglā paliekošās stāsta detaļas.

Silent Hill 4: The Room – sākotnēji vispār nebija domāta kā Silent Hill miesas daļa. Sākotnēji tā bija paredzēta kā cita šī paša žanra spēle no Konami. Tā tikai vēlāk tika pielāgota un nedaudz rekonstruēta. Tika piesaistīta ar stāstu pie pārējās Silent Hill sērijas.
Ceturtajā daļā ir stāsts par jaunu vīrieti Henry Townshend, kurš atjēdzas neapskaužamā situācijā – viņš ir mistiski iesprostots savā dzīvoklī, kurā nesen ievācies. Durvis ir aizķēdētas no iekšpuses, logi nav atverami, televizors nedarbojas, sienas pulkstenis apstājies, telefona vads pārgriezts, lai gan pa to var pazvanīt uz noteiktu numuru un saņemt zvanus...
No šīs vietas sākas viņa stāsts un viņa meklējumi kā izkļūt no dzīvokļa, no radušās situācijas. Nedaudz staigājot pa istabu, pētot to un pierodot pie daudzajām inovācijām (to skaitā pirmās personas kamera dzīvoklī), pēkšņi atskan troksnis, kurš liek nodrebēt miesai (pārsteiguma saleciens). Izsekojot trokšņa avotu tiek atrasts pamatīgs caurums vannas istabā.
Henry Townshend neilgi pēc tam dodas jaunatklātajā caurumā, un sasniedzot otru galu ir pavisam citā, ar realitāti savādi saistītā realitātē, kurā ir savas radības un neradības. Bet – tās var atvilties arī līdz tevīm nelietojot caurumu.
Šajās citādajās pasaulēs tiek atrasti n citi caurumi, kuri ir portāli atpakaļ uz mitekli, kur ir vienīgā vieta, kur saglabāt spēli. Katrā pasaulē ir savs stāsts.
Arī šajā daļā turpinās Silent Hill stāsta izmeklēšana, lai gan darbība nenotiek Silent Hill pilsētā (tāpat kā trešajā daļā), bet gan blakus pilsētā - South Ashfield, kura ir puses dienas brauciena attālumā no Silent Hill pilsētas. Arī šis nelaimīgais atklās, ka ir spēcīgi ierauts pilsētas mistikā, atklās, ka ir izlikts uz ēdienkartes kā stāsta galvenā sastāvdaļa.
Pie spēles inovācijām jāmin Resident Evil atrodamais, līdz šim Silent Hill sērijā nelietotais ierobežotais lietu skaits, kuras tu vari staipīt līdzi. Kā arī kaste, kurā to visu novietot un paķert no tās kaut ko nobāztu.
Cita inovācija – kārtīgu baiļu sajūtu izsaucoši spoki, kuru darbības ir mazāk prognozējamas, kuru izdotās skaņas, kustības un tumsa, kurā tie atrodas, nobiedēs tevi kārtīgi.
Šajā daļā arī kā inovācija ir tradicionālas vērtības iztrūkums: nav krūšu kabatiņā ieliktais kabatas lukturītis, kurš noderēja par lielisku atmosfēras radītāju, kad bridi pa tumšiem, asiņu piesūcinātiem, spocīgiem kambariem, un tavā ceļā pēkšņi parādās kāds biedējošs tēls, viss mirdzošs asinīs un citādi biedējošs. Jā, lukturīša vairs nav. Un šis lieliski norāda, ka šī daļa nav īsti SH daļa, bet saistīta ir tikai ar savu stāstu.
Kā vēl viena inovācija – mainīti ir kameru leņķi, kuras uzlūko gan pašu centrālo tēlu, gan citus. Mainītas ir arī kustības. Tās šķiet neveiklas un stīvas esam.
Bet, ja tiekam garām visām šīm inovācijām, pieņemam tās, tad SH4 parāda sevi kā visbiedējošāko daļu no sērijas ar, paņemot tevi ar savām inovācijām.


Atgriežoties pie ģenerālām, lielām lietām
Silent Hill ir citāda savā žanrā ar savu baidīšanas paņēmienu. Tur ir maz pēkšņo trokšņu/pārsteigumu uz ekrāna baidīšanas paņēmienu. Ar šo nodarbojas Resident Evil sērija. Faktiski tādu atrodam tikai nedaudz iekš trešās un nedaudz vairāk par nedaudz iekš 4. Silent Hill daļas.
SH mūs baida tā:
Tev kabatā ir atrasts vai jau līdzi esošs radio, kurš neatskaņo parastās raidstacijas. Tā vietā tas atskaņo Balto troksni. Tas sāk skanēt, kad kāds neradījums ir tuvumā.
Otrs baidēklis – krūšu kabatā ielikts kabatas lukturītis, kurš rada spocīgu gaismu, kurā baisi tiek izgaismoti baisekļi un apkārtējā vide.
Kā trešais baidošais aspekts ir ārpusē (laukā, uz ielas) esošā migla. Migla, kura paslēpj skatienam visu, kas ir apm. 15m attālumā, cauri laižot vienīgi mošķu verbālās, soļu, asiņaini miklu soļu, švīkoņas, vilkta naža, dēļa, u.c. mistiskas, ambientas skaņas. Migla nāk no blakus esošā, milzīgā ezera.
Ir ceturtais biedēkļ-aspekts: tumsa! Tā ir visur, visā spēlē.
Piektais – vide. Telpās vide mēdz kļūt nepastāvīga. Tā mainās. Sienas, grīdas un griesti ir netīri Kā ar rūsu, asinīm, dubļiem klāti/piesūcināti. Telpās esošie priekšmeti, lietas ir it kā no pagājušā gadu simteņa. Lai gan avīzes, vēstules mēdz būt datētas ar pat šodienas datumu. Šī mainīgā vide – paralēlie laiki un telpu izmaiņas tajā. Parasta istaba var pēkšņi kļūt par visbriesmīgāko, tādējādi baudāmāko vietu pasaulē.
Uz ielas vide baidīs ar miglu, tumsu, skaņām.
Sestais: Mūzika. Protams, ka mūzika!!! Tā spēlē īpašu lomu. Ja būtu jādefinē stils, tad pieliktu Dark Ambient; Industrial birciņas variantos skanošajai mūzikai un aranžētas tradicionālās japāņu mūzikas; popa birciņu daudzu filmiņu mūzikai.
Šī Akira Yamaoka mūzika (n cepures nost) dod vitālu devumu baiļu izraisīšanai. Tā spēj nomierināt un likt aizmirst par briesmām, kuras tev pēkšņi var uzbrukt, un arī uzbruks. Mūzika var brīdināt par tuvojošos neģēli vai jau par esošām briesmām. Bet tā var arī tevi piemuļķot – kad spraiga mūzika skan tevi mānot – kad apkārt briesmu nav.
Skaņa spēlei ir lieliska. Tu nekad īsti nevari paļauties uz to, nekad. Vienīgi radio melos reti. Tev drīzāk jāpaļaujas uz instinktiem (galvenokārt pašsaglabāšanās instinkts) un baiļu izjūtu. Jāļauj šiem abiem kopā ar zinātkāri un radio ekranizēto Balto troksni tevi vest cauri spēlei.
Mūzika kļūst spraigāka kad tuvumā ir kāds nelabais (kā jau minēju – ne vienmēr), un kļūst ambientāka, spocīgāka/bailīgāka kad tuvumā nav neviena (kā jau minēju – ne vienmēr).
Mūzikai nevar ticēt. Tā ir jābauda un jāļauj tai sevi baidīt.

Un ja šis viss satiekas – uz ielas migla + mūzika + Baltais troksnis + mošķu, kā arī ambientās skaņas, lai gan tu neko neredzi + kabatas lukturītis + vāji izgaismots ļaunais, kurš pats par sevi ir vājš un nekaitīgs, tad tevi pārņem šīs baiļu skudriņas. Jo vizuāli viss uztaisīts baisi labi Dažkārt vēlos to sajūtu paturēt ilgāk, dažreiz dodos to likvidēt pēc iespējas atrāk, ja tā ir pārāk spēcīga. Arī telpās tas pats – vājā gaismā un izgaismotās parādības izraisa kapitālas bailes.

Silent Hill sērijas pamatā darbība notiek vai nu uz ielas, vai nu kādā ēkā. Pilnīgi neviena daļa vēl nav iztikusi bez dzīvojamās ēkas, pilnīgi neviena daļa vēl nav iztikusi bez slimnīcas. Bet katra daļa pievieno aizvien jaunus telpu klāstus. Telpas, kurās meklēt savu ceļu veltīgi raustot aizslēgtās durvis un durvis, kuras ir citu iemeslu dēļ slēgtas. Lai meklētu savu ceļu atminot dažādas progresam vitālas mīklas – atminētu elektroniskās durvju slēdzenes kodu, atminētu seifa, grozāmās ciparnīcas kūtenes kodu. Pareizi saliktu mūzikas lādi, atkostu jebkādas citādas puzles, bez kuru atminēšanas spēle nebūs turpināma.
Viena no grūtākajām sērijas mīklām ir pirmajā daļā atrodamā klavieru mīkla. Bez caurejas (walkthrough) to nekad nebiju atkodis :/
Ar pārējām mīklām viss ir normāli. 5min, pusstunda, stunda un mīkla atrisināta.
Puzles (mīklas) ir žanram raksturīgajā manierē – atrodi to un to, sakombinē to un to, un saliec to un to tādā un tādā secībā, lai atvērtos durvis, lai atvērtos siena, lai noņemtu pulksteņa bīdīšanu apgrūtinošu kaut ko, lai tādējādi tiktu pie aiz grīdas pulksteņa esošā cauruma, kurš atklājas pastumjot pulksteni sāņus.
Mīklas, kuras tiek uzdotas dzejas, stāsta, mīklas formā, kuras jāuzmin, lai veiktu kaut kādu progresam vitālu darbību.

Silent Hill ir viena no izcilākajām spēlēm, kuras esmu baudījis. Ja ne pati izcilākā. Un baudīto spēļui nav nemaz tik maz.
Silent Hill izceļas no citām spēlēm, un paķer tev stāsta, baiļu, gore devas dēļ. Paķer spriedzes, miera, mīlestības, dusmu dēļ.
Spēlei ir arī vairāki nobeigumi, kuri mainās vadoties no spēlē veiktajām darbībām.

Un protams, ar spēlēm vien ir par maz.
Tirgū ir atrodama pilnmetrāžas filma, top arī otra filma.
Tirgū (Japānā) ir n skaidrojošu grāmatiņu par un ap spēli.
Tirgū ir daudz plakātu, skaņas celiņu, dažādu citu fanlietiņu.
Un protams, nedrīkst aizmirst arī iedvesmas avotus.

Šis viss kopā veido vienu spēcīgu un dzīvu kultu!


Neliela pēcinfo:
Silent Hill – izdota 1999.gadā. Izstrādājis un izlolojis Konami. Spēle, kura aizsāka to visu. Izdota ekskluzīvi PlayStation konsolei. Esmu ticis n gadus atpakaļ līdz klavieru mīklai, nedaudz aiz tās. Neesmu izgājis dažādu apsvērumu dēļ. Labošos tuvākā mēneša laikā.
Silent Hill 2 – 2001.gads, tas pats Konami. Spēlējama uz PlayStation 2, Xbox, PC. Neatkarīgs, patstāvīgi baudāms stāsts. Izieta.
Silent Hill 3 – 2003.gads, Konami. Pirmās daļas tiešs turpinājums. Spēlējama uz PlayStation 2, PC. Izieta.
Silent Hill 4: The Room – 2004.gads. Konami. Spēlējama uz PlayStation 2, Xbox, PC. Šodienas/rītdienas laikā iziešu.

Baumu un ne baumu līmenī top Silent Hill 5, kura būšot spēlējama uz PlayStation 3. Un oficiāli top Silent Hill: Origins, kura iznāks tikai un vienīgi uz PlayStation Portable šā gada rudenī.
Ir arī citas, mazas daļas, kuras nav pilnas daļas, un ir tikai Japānas tirgum. Tāpēc nav jēga tās šeit uzskaitīt un mocīt sevi. Vieglāk ir apmeklēt zemāk esošos linkus:


http://en.wikipedia.org/wiki/Silent_Hill
http://www.gamespot.com/search.html?qs= ... l&x=52&y=6
http://www.konami-data.com/silenthill/
http://www.silent-hill.us/downloads
http://www.rottentomatoes.com/vine/show ... p?t=474516
http://www.translatedmemories.com/book.html


BET - rakstīju es ne tikai par spēlēm un to saturu, jo tajā ir arī vēl kaut kas vienkārši grandiozs. Un šo grandiozo verbāli fiksēju 2007. gada 26. septembrī, kad rakstīju:
Domāju, ka daudziem nav noslēpums, ka videospēlēs atrodamā mūzika nereti ir sava žanra paraugdarbs! Ir daudzas spēles, kurām radītā mūzika ir ļoti dzīvotspējīga ārpus uz ekrāna redzamās darbības, kura mierīgi, pilnvērtīgi skan kā patstāvīgs lielums.
Ņemot vērā augstāk teikto – sniegšu jums nelielu ieskatu man ļoti tuvas spēles - Silent Hill (žanrs: Survival Horror) sērijas oriģinālajā mūzikas celiņā.

Jāpiezīmē uzreiz – visu mūziku manis apskatītajos darbos radījis Akira Yamaoka, kura darbu es nespēju beigt cienīt, apbrīnot, par kura radītajām skaņām Silent Hill sērijas videospēlēs es nespēju beigt jūsmot. Šī cilvēka radītā mūzika variē un balansē starp dažādiem mūzikas žanriem, no kuriem visbiežāk pamanāmākie ir Industrial, Darkwave/Dark Ambient, nedaudz Tehno un vēl mazāk zem Rock un Pop kategorijas liekama daiļrade. Bet radītais pamatēdiens – ellišķīgas tumsas, skumju, emocionālas slodzes piesātināts Dark Ambient ar dažādiem iespraudumiem, sametinājumiem no iepriekšminētajiem žanriem – pamatā Industrial. Akira sadarbojies arī ar citiem māksliniekiem – ar talantīgas balss īpašnieci Mary Elizabeth McGlynn un daudzpusējo talantu Joe Romersa, kopā radot lieliskas kompozīcijas, liekamas Pop/Rock plauktiņā. Kompozīcijas, kuras sevī uzbur arī sirreālismu, jo skan tās liegi, mierīgi, pat mīloši, bet palasot lirikas – atklājam šo sirreālo šķautni – pie mierīgās mūzikas pielikti absolūti iznīcinoši, sirdi ārā raujoši vārdi, par kuriem mums jāpateicas: Norah Stevens Heath (Silent Hill 3 liriku atdzejojums no japāņu valodas (Oriģinālvalodā dziesmu vārdus sarakstījis Hiroyuki Owaku)) un Joe Romersa (Silent Hill 4 anglisko liriku radītājs (oriģinālvalodā lirikas sarakstījis tas pats Hiroyuki Owaku)).
Kopā tas rada ļoti spēcīgu emociju gammu – sevišķi tajos, kuri šo spēli ir spēlējuši un iedziļinājušies tās ārkārtīgi dziļajā filozofiskajā bezdibenī.
Tieši šī videospēļu sērija darījusi Akira Yamaoka vārdu zināmāku plašākai publikai, kurai viņš radījis ne tikai mūziku, bet arī visus atmosfēriskos, stindzinošos, spēcīgos skaņas efektus. Jāpiemin arī fakts, ka viņa darbs pie Silent Hill ne reizi viens spēlēts arī dzīvajā – dažādos videospēļu mūzikas koncertos. Tas vien ir rādītājs tam, cik ļoti augstu tiek vērtēta un mīlēta gan spēle, gan Akira Yamaoka radītā mūzika tai.

Kad esam stipri virspusēji apzinājuši Akira Yamaoka personību un ieskatījušies viņa izcilajā daiļradē – ķersimies pie katra no albuma aplūkošanas. Kopskaitā to ir četri.


Silent Hill pirmās daļas OST
----------------------------------------------------------------------------------
Image


“The fear of blood tends to create fear for the flesh”

1. Silent Hill
2. All
3. The Wait
4. Until Death
5. Over
6. Devil's Lyric
7. Rising Sun
8. For All
9. Follow the Leader
10. Claw Finger
11. Hear Nothing
12. Children Kill
13. Killed by Death
14. Don't Cry
15. The Bitter Season
16. Moonchild
17. Never Again
18. Fear of the Dark
19. Half Day
20. Heaven Give Me Say
21. Far
22. I'll Kill You
23. My Justice for You
24. Devil's Lyric 2
25. Dead End
26. Ain't Gonna Rain
27. Nothing Else
28. Alive
29. Never Again
30. Die
31. Never End, Never End, Never End
32. Down Time
33. Kill Angels
34. Only You
35. Not Tomorrow 1
36. Not Tomorrow 2
37. My Heaven
38. Tears of
39. Killing Time
40. She
41. Esperándote
42. Silent Hill (Otherside)

----------------------------------------


Albums sākas ar spēles fanu tik ļoti iemīļoto instrumentālo gabalu , kurš radīts ar sitamo instrumentu, stīgu un, iespējams, sintezatora palīdzību. Fonā dzirdam senatni dvesošo vinila plates čirkstoņu, kura rada lielisku fonu skanošajai mūzikai, kā arī turpmākajam albumam. Skaņdarbs spēlē izmantots ievad-filmiņā.
Pēc tam seko tas, kas ir biedējošās, tumšās spēles viens no šausmu radītājiem – tumša, ļauna, reizē savā veidā mierinoša, atmosfēriska mašinērija, kura kustina Silent Hill pilsētu, kurā divu personību zemapziņas vistumšākās lietas, vīzijas un bailes materializējušās un tiecas radīt citādu realitāti – tumšu, neviesmīlīgu, bet reizē viesmīlīgu, baisu, šausmu piesātinātu Paradīzi. Jo lielākas ciešanas personība izjutusi, jo prātam netveramāku tumsu rada tās zemapziņa, vispārēju bezprecedenta, naida un mīlestības savītu, sirreālu tumsu, kura tiek atspoguļota arī mūzikā, kura sākot no otrā skaņdarba līdz 37. skan kā ļaunuma, mīļuma, atriebes, atbilžu, skaidrības alkstoša Silent Hill pilsētas centrālā nervu sistēma – mašinērija, kura maina savu skanējumu un tā intensitāti atkarībā no tās autonomajām vēlmēm un iegribām. Tā kļūst skaļa, nevaldāma, agresīva brīžos, kad tā vēlas jaunu asiņu devu, kā arī brīžos, kad tajā materializējusies kāda jauna šo divu personību zemapziņas radīta neradība – šausminoša izskatā, vēl jo vairāk tās manifestācijā un dziļākajā tās būtībā.
Agresīvi tā savu pieprasījumu pauž jau sākot ar skaņdarbu Until Death, pēc kura tā, nedaudz atžirgusi no īslaicīgā apmierinājuma, kurš saņemts un izpausts tādos skaņdarbos kā All, Rising Sun, Follow The Leader, Claw Finger, Hear Nothing, Killed By Death, The Bitter Season, Moonchild, Newer Again, Fear Of The Dark, Heaven Give Me Say, Far, My Justice For You, u.c., uzstājīgi atkārto prasības skaņdarbos Over, For All, Don't Cry, Half Day, I'll Kill You, Ain't Gonna Rain, u.c.
Šis prasību un apmierinājuma cikls atkārtojas vairākkārt, pamīšus variējot un veidojot dzīvību – plūstošas skaņas dzīvību. Jā, albums lieliski plūst kā patstāvīgs veselums, pauzdams savu neapgāžamo individualitāti un esību gan tā agresīvajās Industrial daļās, gan atmosfēriskajās, bet ne žēlīgākajās Dark Ambient daļās, gan daudzajos abu apvienojumos.
Pēc skaņdarba ar nosaukumu My Heaven beidzas mašinērijas gribas izpaudums, atstājot atklātu jautājumu: “Vai tai bija gana?”. Spriežot pēc skaņdarba izskaņas – tā beidza savu eksistenci, lai ar jauniem spēkiem atdzimtu nākamajā stāsta daļā, lai ar jaunu spēku darbinātu Silent Hill pilsētu un tajā mītošo tumsu, ļaunumu, sāpes, vilšanās, citas emocionālās dažādības.
Pēc minētā skaņdarba ir mums virkne instrumentālu skaņdarbu, kuriem tāpat ir sava jēga gan spēlē, gan soundtrekā, kurā tie ielikti. Hehe, ielikts arī tango šajā albumā, kurš vairāk vai mazāk neiederas pārējā darbā, bet tā ievietošanai te ir savs stāsts – tas ievietots mirkļa idejas rezultātā, kad kāds no skaņas cilvēkiem piedāvāja spēles mūzikas celiņā ievietot tango – idejas realizēšanai tika vairāku diennakšu garumā braukts uz tango dzimteni – Argentīnu. Tā tika radīta pirmspēdējā albuma bauda – dziesma ar nosaukumu Esperándote, kuru izpildīja kāda lokāla mūziķu/dejotāju grupa.

Tātad šajā albumā mēs saņemam:
7 instrumentālus darbus (+- 1 ar nosaukumu Far), vienu ar vokālu, no kuriem tuvākais man ir Silent Hill.
35 Industrial/Dark Ambient darbus, no kuriem grūti kādu izcelt, jo kopumā tie veido vienu veselu, nedalāmu veselumu, bet ja pacenšamies, tad īpašas emocijas no agresīvā gala izraisa Until Death, Over, Devil’s Lyric, Don’t Cry, Ain’t Gonna Rain, Die, u.c., bet no Ambientā gala – All, Claw Finger, Killed By Death, Moonchild, Kill Angels, u.c.

Albumu var mēģināt ieteikt tiem, kuriem Industrial žanrs ir tuvs, jo tas šeit izpildās ļoti spēcīgi, turklāt tas tiek skaistināts un sareibināts ar Dark Ambient un citiem, augstākminētajiem žanriem, kopā radot specifisku, tīkami ellīgu un tumšu atmosfēru, kura ne katram ir pa prātam.




Silent Hill otrās daļas OST
----------------------------------------------------------------------------------
Image

1. Theme Of Laura
2. White Noiz
3. Forest
4. A World Of Madness
5. Ordinary Vanity
6. Promise (Reprise)
7. Ashes And Ghost
8. Null Moon
9. Heaven's Night
10. Alone In The Town
11. The Darkness That Lurks In Our Mind
12. Angel's Thanatos
13. The Day Of Night
14. Block Mind
15. Magdalene
16. Fermata In Mistic Air
17. Prisonic Fairytale
18. Love Psalm
19. Silent Heaven
20. Noone Love You
21. The Reverse Will
22. Laura Plays The Piano
23. Terror In The Depths Of The Fog
24. True
25. Betrayal
26. Black Fairy
27. Theme Of Laura (Reprise)
28. Overdose Delusion
29. Pianissimo Epilogue
30. Promise

----------------------------------------


Ja pirmās daļas mūzikas celiņā tika spiests uz iznīcinošu tumsību, tad šajā daļā Akira mums piedāvā nedaudz citāda veida agresiju un pat vardarbību – šeit spēles un līdz ar to arī mūzikas tumsa tiek pausta caur tās personāžu ārprātīgi spēcīgajiem emocionālajiem pārdzīvojumiem, kuru frekvence, ja tā var izteikties, noregulēta stipri uz zemo plauktu. Mūzika pauž mums spēlē atrodamo tēlu tuvinieku nāves un ar tām saistītos pārdzīvojumus – izteikti spēcīgas bēdas, līdzjūtību, aizkustinājumu, dusmas, nesapratni, pat sirreālismu. Arī šajā daļā tas, protams, ietverts, jo Silent Hill pilsētā nekad nekas nevar tapt skaidrs līdz galam. Bet tas ko protagonists savās gaitās atklāj ir ārkārtīgi skumjš, bēdu, tumsas, ļaunuma un zemapziņas radīta mazohisma pilns stāsts par radītu ārkārtīgi tuva cilvēka zaudējumu (vai tiešām?). Lielisks, sirdi ārā raujošs stāsts.
Līdzīgi kā pirmās daļas OST – šis sākas ar pavisam nevainīgu ievaddarbu, kurā tremolo picking manierē tiek spēlēts kāds stīgu instruments, kurš pavadīts ar klasisku roka instrumentiem – bungām, elektriskajām ģitārām, basa ģitārām + pa vidu iepinot pāris instrumentus no orķestra gala, piem., tādus kā trompeti un vijoli, kopā radot emocionāli un foniski tīkamu noskaņu, kura tomēr pamanās vēstīt par gaidāmām lietām un nelietām.

Šajā albumā, salīdzinot ar pirmo, ir daudz mazāk industriālu gabalu, tā vietā ir vairāk Dark Ambient skaņdarbu, kuri atspoguļo šo bēdpilno, skumjo atmosfēru. Bet tie daži, kuri te ir, ārkārtīgi labi atdzīvina spēlē redzētos, neskaidros, tumsā pītos, agresīvos tēlus, kā arī spriedzi kā tādu. Tātad varam šeit sagaidīt emocionāli dziļāku Dark Ambient un Industrial kopdzīvi, kas, protams, nav ne sliktāk, ne labāk – tas ir citādāk.
Šeit mums ir daudz ļoti atmosfērisku skaņdarbu – gan instrumentālu, gan elektronisku, gan abu sajaukums, ievedot abus iekš Dark Ambient dārziņa, kurā gūt dziļi bēdpilna stāst izzinošo deju.
Bet īpaši aizsapņoties netiks ļauts – no liegās apceres auksti un brutāli izraus atdzimusī mašinērija, kura par sevi un savām vēlmēm dod manīt sākot ar Ashes And Ghost skaņdarbu, kurš pats ieraus tevi daudz tumšākā apcerē, barojoties no tavas zemapziņas radītiem mošķiem. Bet tad atkal iepriekš aizslaucītā, atmosfēriskā apcere atgriežas ar nedaudz sērīgu noti. Tumšu, bet ne ļauni tumšu... BET – arī tas nav dots ilgi – ar aukstām rokām tevi paņem industriālais The Darkness That Lurks In Our Mind. Rotaļa? Cīņa par dominējošo pozīciju? Tas paliek katra paša interpretācijas ziņā – es to sauktu par liriskas, apcerīgi atmosfēriskas mūzikas mērķtiecīgu jaukšanu ar tumšu un niknu industrial – ar mērķi radīt to pašu jautājumu izraisošo, atbilžu nesniedzošo, sirreālo haosu, kāds ir sastopams spēlē. Tātad sliecos uz rotaļas pusi – tumši vājprātīgas, bet ģeniālas rotaļas pusi, kura paskaistināta pat ar kaut ko jaunu – pa vidu iepīts samērā spēcīgs roka gabals ar agresīvu elektriskās ģitāras un bungu darbu - Angel's Thanatos. Jauns rotaļas dalībnieks? Hmm, varbūt... Bet tad atkal par simbiozu dominanci sāk skanēt viens liriskāks, otrs industriāli samaitātāks gabals. Lieliski!
Tā nu albums turpina rotaļāties – pašlaik skan viens no albuma liriskākajiem skaņdarbiem – Magdalene, kurš pilnībā spēlēts ar klavierēm – nevainīgu skumju pilna skaņa. Var jau būt, ka šāda albuma konstrukcija jauc plūstošo ritmu, pareizāk sakot – to varbūt nav iespējams definēt?!
Magdalēnu nomaina tās pašas tematikas skaņdarbs - Fermata In Mistic Air, un, lūk, mums mierīgas, mīlīgas, skumjas atmosfēras vieta albumā, kuru pamanās papildināt arī nākamais skaneklis – pilnībā uzburts ar sintezatoru, mīklainu un noslēpumainu skaņu, atmosfēru radošs darbs.
Tad atkal tiek iepīts jauns dalībnieks – tipiska, bet izsmalcināta roka manierē skanošs skaņdarbs, kurš atmosfēriski līdzīgs diviem iepriekšējiem, bet savā būtībā pamanās kulminēt sakāpušās domas, emocijas jaunos augstumos.
Kad domas sāks plūst prom – nāks industriāli atmosfēriskā briesmēkļmašīna ar jaunu, pagalam interesantu skanējumu – iespējams, ka mazāk agresīvu, bet tāpat – TUMŠU, kuru atkal nomaina atmosfēriski daiļais Dark Ambient skanējums, kurš vairāku skaņdarbu garumā pamanās variēt un pastaigāties par vēl dažu citu mūzikas žanru laukiem, mācoties daudz ko jaunu, dažkārt ne pārāk pieņemamu, bet nezaudējot savu atmosfēriskumu.
Vēl mums tiek piedāvātas dažas mierīgākas Silent Hill mašinērijas izpausmes, kur agresijas vietā ielikta ļoti spēcīga, skumja skaņa – tādi skaņdarbi kā Betrayal (mmmm, izšķirošā cīņa ar TO un nedaudz atbilžu uz jautājumiem. Gardi!) un Black Fairy.
Tālāk? Tālāk jau seko atmosfēriska un ne tik ļoti atmosfēriska albuma izskaņa, atgriežot atmiņā arī albuma sākuma skaņas, līdz, visbeidzot, izskanot ar vēl vienu roķīgu skaņdarbu.

Šī albuma raksturojošie lielumi: skumjas, industrija, tumša atmosfēra citādākā izpratnē kā pirmajā albumā, galvenokārt spiežot uz klausītāja emocijām un apceri.

Savukārt šajā albumā statistiski mēs saņemam:
5 Rock gala skaņdarbus;
19 Dark Ambient (+-) gala skanekļus;
6 Industrial žanra skaņdarbus.

Skatoties uz šiem skaitļiem secināms, ka Silent Hill 2 mūsikas celiņš labāk varētu iet pie sirds tiem, kuri meklē atmosfēriski tumšus Dark Ambient skaņdarbus, kuri turklāt tur cieņā arī Industrial. Kā arī tiem, kuriem nešķiet kaitinošs šķietamais haoss, kāds saskatāms skaņdarbu izvietojumā albumā – viss atkarīgs no tā, kā uz to paskatās.




Silent Hill 3 OST
----------------------------------------------------------------------------------
Image


1. Lost Carol
2. You're Not Here
3. Float Up From Dream
4 End Of Small Sanctuary
5. Breeze - In Monochrome Night
6. Sickness Unto Foolish Death
7. Clockwork Little Happiness
8. Please Love Me Once More
9. A Stray Child
10. Innocent Moon
11. Maternal Heart
12. Letter. From The Lost Days
13. Dance With Night Wind
14. Never Forgive Me, Never Forget Me
15. Prayer
16. Walk On Vanity Ruins
17. I Want Love
18. Heads No 2
19. Memory Of The Waters
20. Rain Of Blass Petals
21. Flower Crown Of Poppy
22. Sun
23. Uneternal Sleep
24. Hometown
25. I Want Love (Studio Mix)

----------------------------------------


Tradīcija turpinās – albums (arī spēle) tiek atvērta ar savā ziņā Silent Hill spēlē neiederīgu skaņdarbu, dziesmu – bet laikam ritot dziesma ieņem pamatīgu vietu tajā un kļūst par neatņemamu gan spēles, gan albuma sastāvdaļu. Otrā dziesma ir spēles pirmā dziesma , kura man īpaši mīļa, jo tajā ir tīkama ne tikai skaņa, bet arī tieši spēlei radītās lirikas, kuras tā rezultātā tās sevī satur arī spēles sirreālismu (kā jau minēju recenzijas augšgalā), un tas ir ārkārtīgi interesanti, nepieredzēti, emocionāli piesātināti.

Zinot un ņemot vērā to, ka trešā daļa ir pirmās daļas tiešs turpinājums, vārētu gaidīt atgriežamies Silent Hill nepielūdzamās, asinskārās mašinērijas atgriešanos... Bet skuju, tā vietā saņemam vēl vairāk Dark Ambient nekā otrās daļas albumā. Skan tas ļoti līdzīgi kā otrās daļas Dark Ambient izpratne, bet ne tik ļoti skumjām pildīti. Trešās daļas Dark Ambient skanējums papildināts ar vēl dažiem citiem instrumentiem – piemēram ērģelēm, kā arī abi žanri (Industrial un Dark Ambient) ir plūdināti kopā citā manierē. Vēl kā viens liels interesantums – albumā mums tiek stāstīts ar spēli saistīts, no tās izvilkts un adaptēts reliģiskas tematikas stāsts (kristietība + izgudrotā Silent Hill vēsturiskā reliģija (dažādu pasaules reliģiju kokteilītis)). Tas uztverams dziesmu sarakstā secīgi saliekot sekojošus darbus: Float Up From Dream --> Breeze - In Monochrome Night --> Clockwork Little Happiness --> Dance With Night Wind --> visbeidzot Sun.
Albumā skan daudz vairāk Dark Ambient melodiju kā līdz šim, kuras kombinētas ar Industrial, radot vienu nedalāmu veselumu. Nav vairs atsevišķi nodalāms ļaunais aparāts no pārējās ārkārtīgi atmosfēriskās mūzikas, tādējādi trešais OST ir ļoti plūstošs, relaksējošs, sevī ievelkošs, kurš tomēr reizēm pamanās iekost ar pirmās daļas OST spēku dažos skaņdarbos un atsevišķās dažu skaņdarbu vietās.
Šeit apmēram saskatāma man ne visai tīkama tendence – ar spēles mūziku un skaņām aranžējot radīta pavisam cita, patstāvīga mūzika – tātad tā nav gluži autentiska spēles mūzika, bet idejisks tās lidojums – brīžiem tas man patīk, brīžiem nē, jo ja reiz tas ir spēles OST, tad loģiska un saprotama vēlēšanās un alkas ir pēc spēlē skanošās mūzikas, ne? Lai gan šāda pieeja ir gana interesanta un estētiska lai es ļautos tās lidojošajam un apcerīgajam baudījumam.
Lirikas – protams, dziesmu vārdi – ārkārtīgi cieši saistīti ar spēli, tajā stāstīto. Arī spēlē skanēja šīs dziesmas, un ja tajās ieklausījies – tajās iepīts stāsts par spēlē pieredzēto un vēl gaidāmo, kā arī izteikti citas savas personības šķautnes padomi, aicinājumi un uzrunas citai savas personības daļai. Jā, viena no Silent Hill mīlamajām dīvainībām – kompleksie tēlu radu raksti, n-tās protagonista personības, reinkarnācijas, manifestācijas. Liriku un dziesmu sirreālās un saderīgās nesaderības dēļ visas dziesmas ir ārkārtīgi patīkamas un tuvas – vismaz diviem cilvēkiem starp jums.
Kā patīkams, atmosfērisks spēriens ar pirmā Silent Hill OST spēku ir gabals ar nosaukumu Prayer – ļoti patīkams, spēlei un tematikai, kā arī albumam atbilstošs un gaidīts, dēmonisks dziedājums, kurš samaisīts ar industriālu pamatiņu. Ņamm. Pēc tam turpinās nu jau ierastā albuma skaņa.
Kā vēl viens patīkams pārsteigums – pirmās Silent Hill daļas OST atverošās dziesmas aranžējums + vokāls 3. OST izskaķā, darbā ar nosaukumu Hometown, kuru vokāli izpilda Joe Romersa. Skaistums, tik ļoti patīkams un nostalģisks skaistums. Tāpat arī te – lirikas tikai un vienīgi par pirmo spēli.
Beigās – beigās patīkamas dziesmas vēl viena skanīgāka, smagāka, spēcīgāka, tāpēc, manuprāt, labāka versija.

Ārkārtīgi plūstošās albuma struktūras dēļ, manuprāt, albums mierīgi ir liekams kā romantiskas gaisotnes taisītājs Dark Ambient cienītāja dzīves telpā, kopā ar pamatīgu sveču klāstu un citiem atribūtiem.




Silent Hill 4: The Room OST
----------------------------------------------------------------------------------
Image


Pirmais disks:
1. Tender Sugar
2. Waverer
3. Fortunate Sleep - No One Disturbs Her Dead.
4. Melancholy Requiem
5. Confinement
6. Drops Of Shame
7. The Suicidal Clock Chime
8. Silent Circus
9. Traversing The Portals Of Reality
10. Into The Depths Of Self Discovery
11. Cradel Of Forest
12. Resting Comfortably
13. Nightmarish Waltz
14. Pulsating Ambience
15. Your Rain
16. The Last Mariachi
17. Wounded Warsong
18. Underground Dawn - Never Come.
19. Fever Chill
20. Remodeling
21. Room Of Angel
22. Waiting For You ~LIVE at ''Heaven's Night''~ (unreleased tunes)

Otrais disks:
1 - D -Ichikotsu-
2 - E -Tangin-
3 - F -Hyoujou-
4 - F Sharp -Shozetsu-
5 - G -Shimomu-
6 - G Sharp -Soujou-
7 - A -Fushou-
8 - A Sharp -Oushiki-
9 - B -Rankei-
10 - C -Banshiki-
11 - C Sharp -Shinsen-
12 - D -Kamimu-

----------------------------------------


Kā ierasts – arī šis OST tiek ievadīts ar lirisku, skaistu dziesmu, kuras teksts nepārprotami saistīts ar spēli. Arī šeit dziesmas ir emocionāli ļoti paķerošas, saturiski un jēdzieniski spēcīgas, pamatā ieturētas Rock žanrā. Atšķirība un reizē kopība ar 3. OST – pirmā dziesma nav spēlē dzirdamā pirmā dziesma. Spēlē dzirdamā pimā dziesma ir šī OST 21. dziesma, kurā visspilgtāk saskatāma mūzikas un dziesmu vārdu nesaderīgā saderība – lielisks piegājiens.
Jāsaka atklāti kā ir – šis OST albums no visiem man tīk vismazāk, jo tajā ir vismazāk Silent Hill būtības, tā vietā ir ļoti daudz cita žanra, kuru varu apsaukāt nepareizi, bet riskēšu saukdams to pašu Dark Ambient/Darkwave, tikai šis te skan saldeni + ar Dance elementiem. Lai zinātāji mani palabo. Galīgi man netīkams savienojums.
Vienīgās šī albuma vērtību paceļošās daļas ir dziesmas, liekot priekšā Room Of Angel un īso sarakstiņu noslēdzot ar šī albuma pirmo dziesmu - Tender Sugar. Kā arī albuma 12. skaņdarbs Resting Comfortably (skanēja spēles sākuma daļā), 16. skaņdarbs The Last Mariachi (skanēja iekš Menu), kā arī Melancholy Requiem (skanēja spēlē līdzīgu motīvu darbs, bet vietu neatceros).
BET – ņemot vērā to, ka šī Silent Hill sērijas daļa sākotnēji nebija paredzēta kā sērijas turpinājums un to, ka šajā spēlē faktiski ir tikai viena dziesma (Room Of Angel), tas viss ir piedodams, kas skan starp šīm dziesmām – brīvs, nepiespiests, vidēji krēslains, nevis tumšs dažādu mūzikas stilu lēns lidojums, planējums, kurš asociējas ar Chillout gala mūziku, kurā Silent Hill būtība iepīta skaņdarbos ar dažādu spēļu skaņu, motīvu palīdzību.
Nepārprotami uzteicams ir dziesmu vārdu autora darbs, Akira Yamaoka darbs, kā arī nu jau ilgstošo partneru - Mary Elizabeth McGlynn un Joe Romersa darbs. BET – šo daļu atzīstu par pašu baisāko no visas Silent Hill sērijas – bet kāpēc šī baisme un bailes netiek atspoguļotas mūzikā? Nelielu vilšanos piedzīvoju šajā OST. Ja to es būtu pircis atsevišķi, iespējams, nedaudz nožēlotu iztērēto naudiņu, lai gan – to dažu dziesmu dēļ iztriektā naudiņa būtu to vērta, bet, ņemot vērā to, ka nopirku visus 4 par -padsmit latiem uzreiz – nožēlai nav vieta, jo arī šis darbs ir nepieciešams pilnvērtīgas kolekcijas radīšanā.

Dziesmu nosaukumi otrajā diskā japāņu rakstībā (šeit tie ir angliskoti) atbilst Hromatiskās gammas nošu nosaukumiem, kura lietota senajos budistu dziedājumos, un patiesībā tās nav dziesmas, bet gan SH4 OST kompozīcijas, kuras kalpo par fonu Ichiryusai Teisui ierunātajam Silent Hill. Tātad otrajā diskā ir japāņu valodā stāstīts prozas darbs. Žēl, ka nesaprotu japāņu valodu, kā arī tulkojumu neesmu nekur uzgājis (patiesībā neesmu meklējis, būs jāpameklē).

----------------------------------------------------------------------------------

Apzinoties iepriekš minēto – visi četri oriģinālie mūzikas celiņi visām četrām spēles daļām iesākami pirmkārt spēles mīlētājam, otrkārt cilvēkam, kuram tīk Dark Ambient un Industrial, kurš diemžēl izzūd no oficiālajiem OST - laikam ritot. BET!!!




Neoficiālie Silent Hill OST?

Mums, pirmās Silent Hill OST skaņas alkstošajiem ir glābiņš – neizlaistie, nepublicētie Silent Hill daļu mūzikas celiņi, kuri netā brīvi atrodami. Tie mums skaistina gan otrās daļas, gan trešās daļas, gan ceturtās daļas OST, atklājot šīs daļas tumšo pusi.
Tajos ir viss, kas nav iekļauts oficiālajos OST – baiļpilnas atmosfēras pārsātināti Industrial/Dark Ambient gabali, mmm. Sīkāk iztirzāt, manuprāt, nav vērts, jo pietiks ar minēto un ar to, ka tajos tiešām ir tas, kas skan spēlē tās laikā – ikkatrs stindzinošās mašinērijas elpas vilciens, ikkatra tās apmierinājuma un bēdu dzirksts, ikkatra šīs mašīnas izšļāktā asiņu un ķermeņu daļu šalts – to ķermeņu daļu, kuri negribēja, nesaprata vai negribēja saprast to, ko pilsēta vārdā Silent Hill no viņiem vēlas. Pārsvarā izspļaujot sadalītus protagonistu zemapziņas radīto, izmocīto, sakropļoto tēlu ķermeņu daļas un daudzas citas baisas nekrietnības.



----------------------------------------------------------------------------------
----------------------------------------------------------------------------------


Kā jau minēju atskatoties uz trešās daļas albumu – to var likt vēlu un ne tik vēlu vakaru skaistināšanai. Patiesībā – es lieku visus iepriekšminētos OST albumus un arī neoficiālos, neizlaistos - pēc noskaņojuma un vajadzības, jo katrs albums rada savu tumsas un emocionālā klāsta stiprumu, bet tie visi kopā – ļoti patīkamu, dažādu un mainīgu muzikālo piedzīvojumu, kurš lieliski der vakariem un saldajiem ēdieniem pēc pamatēdiena – Death, Black, Doom Metal.



P.S. var jau lieki arī te pieminēt - Silent Hill filmai atsevišķa mūzika netika radīta - tajā tika iekļauti daži darbi no Akira Yamaoka muzikālās daiļrades, kuras dēļ mēs varam baudīt lieliskos šo spēļu oficiālos un neoficiālos, bet oriģinālos un unikālos, neatkārtojamos mūzikas celiņus. Ņam.


TURPINĀJUMS ->
----------------------------------------------------------------------
Image

User avatar
agressor
 
Posts: 3114
Joined: Dec 16th, '07, 18:06
Location: rix

Re: Par to, kas ietekmēja Silent Hill un ko ietekmēja tā [Pt. 1]

Postby agressor » Feb 19th, '09, 20:02

Man pat nav ko piebilst. Kā teiktu urlas: respekt i uvažuha!
sincerely yours
agressor
www.syndicate.lv


Return to Grafomānija

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 1 guest

cron