Bija tā iespēja apmeklēt lielisku priekšnesumu Lielajā Ģildē, Origo folk festivāla ietvaros - uzstājās tēvs ar dēlu no Irānas un pēcāk Mičiko Akao ar Šingon budistu mūkiem no Japānas - priekšnesums, kura dēļ biju šeit nācis, pie reizes tiekot pacienāts arī ar sākumā minētajiem māksliniekiem.
Irānas kultūras atnesēji dzīvespilni un spilgti nospēlē dažādas savas tautas tradīcijas (gan bēru, gan laulību, gan melanholijas) un ar skaļiem aplausiem tiek pavadīti, aiz sevis atstājot ar melno audeklu apklāto bungu komplektu un dažus citus priekšmetus, kuri tur bija ierīkoti japāņu priekšnesumam. Tiek izsludināts 20 minūšu pārtraukums - lai japāņi varētu ierīkot skatuvi - un daudzi cilvēki aiziet pastaigāties. Bet mēs paliekam un ņemamies vērot japāņu uzmanību detaļām - ar rituālistisku graciozitāti un precizitāti tiek iekārtota skatuve: viens pēc otra ar cēlo dāmu rokām parādās priekšmets uz skatuves, kuram tiek piemeklēta vieta precizitātē līdz vienam kvadrātcentimetram vai mazāk! Dāmas atnes plauktiņu, apsedz to ar melnu audeklu un minūti kārto to, saliek uz tā flautas. Atnes krēsliņus un piekārto to atrašanās vietas atbilstoši simetrijai, kāda lēnām parādās uz skatuves, kuru iezīmē sveces, mūku vietas un altāris, kurš pa vidu - ar melnu audeklu apklāts galds. Aiz tā balts audekls ar japāņu rakstu zīmēm, kuru no abām pusēm izgaismo divas sveces, kuras uz galda. Pretim audeklam un galdam pa vidu - kāds rituāla priekšmets, kuru nevar saskatīt no attāluma. Blakus galdam katrā pusē vēl 3 sveces. Visam pa vidu skan klusināti ūdens pilieni un putnu balsis. Smaržo vīraks.
Kad viss perfekti iekārtots, rituālistiskā mierā un grācijā nāk uguns nesēja - pieiet no sākuma pie galda svecēm, aizdedzina tās, tad noteiktā kārtībā dodas pie citām svecēm - nostājas tām gandrīz pretim, izņem nedegošo sveci no svečtura, pieliecas pie zemē noliktās/degošās, aizdedzina nedegošo un noliek to atpakaļ svečturī. Tā tiek turpināts, līdz pēdējā svece aizdegta tieši tad, kad noskanējis pēdējais gonga signāls. Uguns nesēja apsēžas uz viena no atmestā krēsliņa un mierpilni sēž - vēlāk viņa ar dažādiem skaņas instrumentiem šķiet, ka iezīmē noteiktas rituāla fāzes.
Uz skatuves ierodas māksliniece Mičiko Akao-san un pēc neliela, bet skaista dziedājuma vienu pēc otras spēlē Senās Japānas audiālās esences pilnos pūšamos instrumentus - daiļi un virtuozi bez gala, liekot iztēloties ziedošās Sakuras audzes pavasarī un kāda Japānas ciemata ainavu strauta tuvumā. Drīz uz skatuves uznāk mūki, kuri nostājas tieši pie noliktajiem priekšmetiem - kreisajā pusē (no skatītāja redzes punkta) trīs, labajā divi - tie centīgi sagatavojas un nedaudz vēlāk Mičiko spēlēto pūšamo instrumentu skaņas papildina ar zema balss tembra pildītiem dziedājumiem - tagad ainavas vizualizācija pāriet uz sārta tempļa iekštelpām - tumsā deg sveces un hierarhiskā kārtībā, strikti pēc priekšrakstiem, tiek noturēts rituāls, lai mierinātu mirušās dvēseles, kuras ciešanu dēļ kļuvušas ļaunas un nāk atriebties. Mičiko-san papildina savu priekšnesumu ar skatītāju pagodināšanu ar šķietamām svētībām, kuras raida no skatuves pašas priekšējās malas, skatoties man acīs, nodrošinot nelielu neērtumu un pamatīgu iesaistīšanas faktoru.
Pūšamo instrumentu un mūku dziedājuma simfonija tiek papildināta ar stāstījumu – šo lomu pilda nemanāmi uz skatuves nokļuvušais teicējs pelēkā kimono, kurš ieņēmis teicējam raksturīgo pozu sēdus, priekšā nāves mierā sēdošajai uguns nesējai, un lasa stāstu, kura saturu īsi atspoguļoju nedaudz augstāk. Teicējs dramatiskā balss intonācijā vēsta svētos rakstus un tam pievienojās nemanāmi pie sitamajiem instrumentiem tikušais bundzinieks - viss melnā un vienīgais no vīriešu kārtas pārstāvjiem ar gariem matiem. Un viņš izdarīja ko tādu, kas burtiski lika man atvērt muti sajūsmā un iekšēji - kapa klusajā, svētītajā atmosfērā - sist plaukstiņas un spiegt kā divpadsmitgadīgai skuķei! Bungas ne tikai dažādos skaļumos pavadīja un definēja rituāla fāzes, ritmu, bet arī radīja gluži negaidītas, bet allaž man tīkamas skaņas, kuras nāca kā tīkams pārsteigums.
Par 12 gadīgu skuķi iekšēji kļuvu, kad no bungām atskanēja neierastas skaņas (neierastas ārpus attiecīgā konteksta, kādā tās esmu sev pieradinājis – šausmu kino un videospēles) - tumšas atmosfēras pildīto mūku dziedājumu pēkšņi pārtrauca griezīga skaņa, kura ar šausmu un labsajūtas tirpiņu marša pavadījumu palīda zem ādas! Nodomāju - vai šie šajā bezmikrofonu un beztehnoloģiju priekšnesumā palaiduši skanēt sintezatoru? Nē, protams - nē! Šausminošās skaņas rādīja bundzinieks, spēlējot iekš Japāņu šausmu spēlēm ierastās skaņas iz Dark Ambient plauktiem – prātā vizualizēju, ka muzikants ar lociņu velk pa skārda plāti, kura karājās, kā arī, iespējams, pa citiem priekšmetiem - visu skaidri, diemžēl, neredzēju, lai gan biju pirmajā rindā apmēram pa vidu (mums 13., 14. vieta). Šī skaņa - neaprakstāmi baisa un iedarbīga - tika papildināta ar citiem pašu radītiem, nekur citur neredzētiem instrumentiem, no kuriem viens - gara atspere, stiprināta vienā galā iekš metāla cilindra! Šī instrumenta skaņa arīdzan bija gluži kā izcelta no lieliskās japāņu šausmu videospēles , kurā stāsts caurcaurēm balstīts uz seniem Japānas budisma un shinto rituāliem. Priekšnesuma spilgtākā vieta! Bet, vai tiešām?
Mūki ar spēcīgajām balsīm atkal pievienojas bungām, radot vēl vienu lielisku sajūsmas tirpiņu vilni! Viņiem rokās - iepriekš noskatītais sitamais instruments, kuram biju veltījis uzmanību tā atnešanas laikā, kuru atpazinu kā miniatūru rīku iz minētās videospēles - scepteris ar metāla galu, kura sānos nokarājas vairāki metāla riņķīši, radot tīru šķindoņu. Videospēlē mūki bija kādi divdesmit un veidoja koridoru - tie ar šo instrumentu palīdzību pavadīja rituāla dalībnieces uz altāri ( - uzmanību, spoileris; vēl viens no lieliskās spēles - melanholiskam priekam). Bet šeit - tieši tas pats, gandrīz tieši tas pats! Mūki, kuri nostājušies tā, ka veido konusveida koridoru uz altāri, zemās balsīs dzied un ritmiski skandina savus instrumentus, bungas rīb un šķiet, ka notiek stāsta/rituāla kulminācija, kura varētu būt konfrontācija ar pašu rituāla sakni, spiežot pēc manām necilajām zināšanām par dramaturģiju un budisma rituāliem. Un tā arī ir – drīz bungas sāk pieklust un manu skumju pavadīts aizslīd bundzinieks, mūkiem turpinot dziedāt, stāstniekam stāstīt un dāmām spēlējot pūšamos instrumentus (beigu daļā spēlēja arī uguns nesēja). Kopš šīs kulminācijas viss lēnām pieklust un jūtama priekšnesuma/rituāla izskaņa - drīz no skatuves noiet arī pūšamo instrumentu dāmas un lēnā, svētpilnā solī, šķietami hierarhiskā kārtībā - uz skatuves priekšgalu nāk mūki, kuri turpina dziedājumu, rokās turot īpašus traukus svētajiem rakstiem un četrām dažādām papīra lapiņām, kuras tie beigās izlaida no rokām, ļaujot tām krist pie manām kājām, liekot man domāt - kāds simbolisms slēpjas aiz lapiņām? Vai četri dabas pamatelementi?
Pasākuma beigās nopētīju bungu komplektu, gūstot apstiprinājumu prātā izdomātajiem instrumentiem - skārda plāksne, atspere metāla cilindros, melni krāsotu koka (no attāluma tā izskatījās) plāksnīšu saišķis un konusveida instruments ar centrālo asi, kuru, virzienā uz augšu un centru, ieskauj metāla plāksnītes, kuras atgādina ksilofona plāksnes, tikai daudz garākas - patiesi šausmu sapņu skaņas instrumenti - iedvesmojoši, lai neteiktu un neatklātu jums vairāk.
Pasākums, kuru es, vadoties iz savām niecīgajām zināšanām, varētu raksturot kā Ensemble Nipponia + budisms + + Fatal Frame + (teicēja un priekšnesuma sinhronās dabas dēļ).
Gards, ļoti gards baudījums, par ko LIELS paldies pasākuma rīkotājiem! Neaizmirstami un spēcīgi, kolosāli un fantastiski (nu, bija taču man jāuzraksta šie vārdi!).
P.S. Jāskatās TV - pasākumu filmēja divi operatoru un tiešām - gaidu kādu sižetu un video par šo daili - sevišķi to bungu daļu, hehe.
http://ankh.id.lv/viewtopic.php?t=18631
http://www.deeplistening.org/site/catalog/Akao