Lost In Blue īss apskats

[DSguru]

Visiem dzīvē ir grūtības - kaut kā jāpelna iztika, jāatmaksā kredīti un īre, jāraksta atskaites un citi darbi, jārūpējas par ģimeni. Vienīgie cilvēki, kuriem nav problēmu, ir tie, kuri vairs nav starp dzīvajiem. Pieņemot, ka videospēles tiek lietotas, lai uz brīdi aizmirstu par nepatīkamajām lietām ikdienā, rodas jautājums: kāpēc lai kāds gribētu spēlēt Lost In Blue?

Lost In Blue ir 2005. gada simulācijas žanra Nintendo DS spēle, kurā ir jāatbild par diviem cilvēkiem, kuri ir tikuši izskaloti uz neapdzīvotas salas kuģa avārijas dēļ. Interesanta ideja, ne? Man vismaz tā likās, līdz sapratu, cik nogurdinoši ir spēlēt šo brīnumu. Galvenajiem varoņiem ir četri veselības rādītāji: kopējā veselība, fiziskā enerģija, hidrācija un paēdums (domāju antonīmu vārdam "izsalkums"). Pirmais ir atkarīgs no pārējiem rādītājiem; otrais parāda, cik daudz spēka ir palicis, to var atgūt, guļot vai atpūšoties; hidrācija rāda, cik padzēries ir varonis, var atgūt, dzerot upē vai kur citur ūdeni vai ēdot augļus; pēdējais rādītājs norāda, cik paēdis viņš/viņa ir, uzlabot to var, ēdot visu, ko var atrast uz salas. Laiks spēlē rit paātrināti, arī procenti veselības rādītājos ātri samazinās, kas rada tādu kā depresīvu sajūtu, jo tie ir visu laiku jāuzmana. Problēma ir tāda, ka daudzus pārtikas priekšmetus nevar ēst jēlus, taču tajos, ko var, ir pārāk maza uzturvērtība (piemēram, kokosriekstos un sēnēs).

Pirmā diena spēlē beidzas ar to, ka ir jādodas gulēt alā, taču to nevar izdarīt, kamēr nav savākti visādi zari, ko varētu aizdedzināt. Uguns iegūšanas process šeit notiek ar minispēles palīdzību. Aizejam gulēt, saglabājam progresu. Nākamajā rītā pamostoties, nākas secināt, ka lielākā daļa no hidrācijas un paēduma ir ir tuvu nullei (ja jau iepriekš nebija). Nu neko, dodamies pāri upei, bet tur atklājas kāds pārsteigums - uz salas ir izskalota kāda sieviete. Viņa ir pazaudējusi brilles, bet mūsu galvenais varonis uz tām ir uzkāpis, tāpēc tagad meitene ir nespējīga kaut ko pati darīt (stulbs attaisnojums no izstrādātāju puses) un viņa ir visur jāved pie rokas, kas Lost In Blue padara vēl apgrūtinošāku. Ieguvums gan ir tāds, ka mājās ir saimniece un beidzot var pagatavot jēlu ēdienu (visādas gliemenes, jūras zāles u.c. lietas).

Spēlē paiet vairākas dienas, ja vēl neesat padevušies, līdz beidzot izdodas nostabilizēt situāciju. Var doties pētīt salu. Iemācāmies uztaisīt visādus darbarīkus un ieročus, ar ko var ķert zivis un medīt, tātad var labāk paēst. Var uzbūvēt mēbeles no salā atrodamajiem materiāliem, līdz ar to var labāk izgulēties un padarīt sadzīvi ērtāku. Obligātās minispēles gan bieži vien man bija nesaprotamas (piemēram, kas ir jādara uz pieskārienekrāna, taisot gultu? jāvelk ar irbuli formas?). Lost In Blue var sākt šķist pat aizraujoša, bet cik gan interesanti tas viss var būt? Tik un tā man spēle liekas kā tāds papildus slogs reālajai dzīvei. Kāpēc tērēt brīvo laiku kam šādam? Tas ir līdzīgi kā skatīties pēcpusdienas ziepenes vai lasīt dzelteno presi. Bezjēdzīgi.

Runājot par Lost In Blue vizuālajiem un skaņas aspektiem, neko sevišķu nevaru pateikt. Sala izskatās diezgan vienmuļi, skan arī tāpat, bet saprast, kas notiek, var bez problēmām.

Kopumā Lost In Blue man šķiet diezgan depresīva un bezjēdzīga spēle, ja vērtēju to no izklaidējošā faktora. Iespējams, The Sims spēļu sērijas piekritēji varētu izbaudīt šo produktu, bet tiem, kas vēlas vienkārši uzspēlēt ko jautru, iesaku turēties pa gabalu. Gluži kā salmiaks (sāļā lakrica) Lost In Blue ir domāta cilvēkiem ar sevišķu gaumi un nedaudz mazohistisku raksturu.