Oriģinalitāte, Grūtība:
Siren ir lēndabīga, baisa, konstantā spriedzē turoša un sasodīti nenormāli grūta un tās recepti veido kapitālu mazohismu veicinošs Trial-and-error + Stealth + Survival Horror. Un elementi salikti kopā ļoti oriģinālā kombinācijā, kura rada spēli, kurā kļūda nozīmē protagonista nāvi 90% gadījumu. Varianti pēc būtības ir īsi – ja tiem nebūtu šķēršļi (Shibito veidolā), caur tiem varētu izskriet pāris minūšu ja ne sekunžu laikā. Bet tas, kas Siren padara par Siren, ir tieši šie nemirušie (nē, ne gluži zombiji – Shibito ir kas cits) šķēršļi, kuri ir gan skaitliskā, gan fiziskā pārsvarā pār protagonistu, tādējādi noliekot fakta priekšā – Stealth ir vienīgais veids, kā spēlēt šo spēli. Protagonisti (vairāki vadāmi tēli) spēlē ir vāji, bieži tiem nav pat luktura un tuvcīņas ieroču sevis aizstāvēšanai, reizēm ir ekstrēmi limitēts šaujamierocis vai kāds sitamais instruments. Taču antagonisti - spēks un masa vidējā attiecībā 5:1. Un spēlētājam, lai gūtu progresu, ir jālieto savas smadzenes – jāizpēta karte, Shibito kustību paterni un stratēģiski jāizdomā dažādi veidi kā apiet un pieveikt antagonistus, lai no punkta A nokļūtu līdz punktam B, tad uz C, D, u.tml. Bet, ja pretinieks pamana neuzmanīgu spēlētāju - tas nozīmē teju vai garantētu nāvi uz līdzenas vietas un varianta atsākšanu vai nu no jauna, vai no čekpointa – sevišķi bīstami ir ar šautenēm aprīkotie Shibito, kuri gluži kā snaiperi – pat tumsā - no otra kartes gala var raidīt liktenīgu lodi protagonista ķermenī. Turklāt ir tā – ja pirms čekpointa esam savākuši kādu arhīva lietu vai priekšmetu, vai – nenod Shibito – atvēruši pieeju cita protagonista vai savai otrajai misijai, pēc nāves/reinkarnācijas čekpointā spēlētājam ir jāiet atkal salasīt iepriekš salasīto, jo dažie čekpointi saglabā vien sasniegto konkrēto atrašanās vietu. Tas nozīmē vien to, ka ja mirsti, tad faktiski ir jāatsāk viss variants, kurš savas Stealth dabas dēļ var būt pat stundu ilgs, nervus kutinošs un šausminošs. Ņemot vērā iepriekš minēto - vidējais varianta ilgums iekš Siren ir ~30min un vairāk. Laiks tiek tērēts pedantiski, sīki un smalki pētot apkārtni, domājot un meklējot risinājumus, caur antagonistu acīm pētot viņu uzvedību un meklējot veidus kā izvairīties vai tikt galā ar pretinieku, slēpjoties un trīcot bailēs: kaut tik mani nepamanītu. Recepte, kura rada kapitālu spriedzi.
Augstāk minētās spēles game-play elementu uzbūves dēļ spēli nav ieteicams ņemt rokās tiem, kuriem ir mazs pacietības mērs, kuriem ir vāji nervi un kuri nav vērīgi - šī spēle ir jāspēlē vai nu pamatīgi - lasot visus dokumentus, pētot ikkatru kartes kvadrātpikseli, klausoties katru dialogu un skatoties caur ikkatra antagonista acīm, iegaumējot ikkatra Shibito ikkatru kustību, ar šo game-play elementu tiecoties saskatīt kāda Shibito parādītu progresam vitālu niansi, priekšmetu, u.tml - vai nemaz - vidusceļa kā tāda nav. Bet, ja nu tomēr kāds mēģinās izdomāt vidusceļu, tad sastapsies ar problēmu, kura saucama par ahronoloģijas un nelineārisma radītu apjukumu un dezorientāciju jebšu pilnīgu WTF. Spēle sastāv no ~63 game-play instancēm un daudz cut-scenes variantiem (Movie Stage), taču reāli spēlējamie varianti ir tikai kādi padsmit vai divdesmit, taču tie nepārtraukti tiek likti spēlētājam priekšā dezorientējošā manierē, mainot sākuma punktus, misijas un beigu galā – Shibito šo pilsētiņu rekonstruē pa savam, šādi radot jaunus objektus un ceļus šķietami pazīstamajā ciematiņā. Turklāt vairums variantu ir ar diviem uzdevumiem – Mission Objective 1 un pēcāk 2 – kad ir iegūts elements, kas atver pieeju otrajai misijai. Taču – bez konkrētās Link Navigator norādītās saites spēlē var pastāvēt arī slēptas saites, kas nozīmē to, ka arī tad, ja ir pieejama otrā misija, tā var nebūt reāli izpildāma – spēlētājam to neapzinoties. Šeit nu ir redzams tas, ka Siren patīk izsmejoši nolikt spēlētāju Shibito prāta spēju līmenī un pasmieties par viņa šausmās un WTF izteiksmēs mocīto grimasi. Tas izdodas reti kurai spēlei, bet Siren ar šo izceļas uz katra stūra, par ko tikai un vienīgi cepums, lai gan dažkārt tas ļoti (neskaidrība) kaitina.
Tātad, varianti mijiedarbojās ar savstarpēji saistītu elementu palīdzību (tos spēles otrajā pusē atspoguļo Link Navigator), kā arī netiešā (loop) veidā, kas nozīmē situāciju: jums saka, ka esat ieguvuši pieeju otrai misijai kādā variantā, bet tā var nebūt patiesība - apkārt var slēpties krietni vairāk atslēgbrīžu/atslēgelementu, lai reāli iegūtu pieeju un citkārt vajag pat izraisīt notikumu, kas bez tiešas informācijas sniegšanas par pieejas atvēršanu, atslēdz kādu variantu. Faktiski tas nozīmē to, ka ja esat spēlē pusē un nevarat tikt tālāk, risinājums ir pārspēlēt cilpas, meklējot kaut ko interesantu katrā kvadrātpikselī - vairākkārt atkārtotajos variantos, vai skatīties caurejā sadaļu par otro misiju atslēgbrīžiem. Bet arī tas augstāk minētās nelinearitātes un ahronoloģijas dēļ var īsti nelīdzēt, sevišķi tad, ja nesekojat caurejai no sākuma, kas ir absolūti rekomendējams un prātīgs solis.
Tātad, pat vadoties pēc caurejas mums joprojām ir krietni jālieto savas smadzenes, izvirzot savas idejas, nevis barojoties no caurejas ieteikumiem. Gadu patērēju tieši spēles struktūras dēļ – neredzēju iespējas atslēgt vēl kādu variantu līdz pirms kāda mēneša uzcepu caureju grāmatiņas veidolā, pēc kuras vadoties izgāju variantus, kuros biju iesprūdis. Pēcāk caureju lietoju vien tik, lai paskatītos, kas konkrētajā variantā ir vitāls progresam, taču neskatoties kas un kur tas ir. Tā teikt, iz caurejas piefiksēju: tādā un tādā variantā vajag atrast divas arhīva lietas un atvērt pieeju citam variantam, tādējādi sev nodrošināju informatīvo bāzi, pie kuras pieturēties, lai gūtu progresu (līdzīgi pēc noklusējuma darbojas ). Un šāda caurejas lietošana tikai nedaudz atņēma unikālo Siren atmosfēru, kuru definē settings, grūtības pakāpe, dezinformācija un dezorientācija – spēlē esi viens kā pirksts pat tad, kad esi ar kādu kopā – to nodrošina Shibito allaž bīstamā klātbūtne un neziņa. Siren ir spēle, kura ir tik grūta, ahronoloģiska un brīžiem patīkami sirreāli neloģiska, ka pat izmantojot caureju tā spēj izraisīt kārtīgus Horror pārdzīvojumus, pārsteigumus un vielu domāšanai - tiesa, vismaz par trešdaļu mazāk, jo Siren burvība ir arī nepieciešamībā atkost. Absolūti lieliska spēles formula, kuru skaistina tieši ahronoloģiski izkaisītais stāsts un misijas, nepārspējāmais grūtības līmenis, dizains, unikālie game-play elementi un estētika.
Ja pamanat līdzību ar tādu Survival Horror žanra pērli kā Silent Hill, tad tas nav nekāds ripoffs vai kāda cita nelietība. Ir tā, ka Siren veidotāji ir daļa no Team Silent. Tas apliecina vien to, ka Keiichirō Toyama pienākas kosmosa kravaskuģis ar augstākās klases cepumiem. Pie unikalitātes vēl varam piemest interesanto sejas animācijas veidu – motion capture vietā ir izmantota digitalizētu, reālu sejas izteiksmju projicēšana uz protagonista galvām – rezultāts ir paranojisks sirreālisma savienojums ar reālismu. Un kas vēl – spēle tīkami apmierina manus , piedāvājot notikumus skolā un slimnīcā.
Turpinot par ahronoloģiju: spēlei ir arī vairākas beigas, bet ne tā, ka spēle ir jāpārspēlē no A – Z, veicot morālās izvēles vai citas izmaiņas spēlē (Siren šādu ierastu Adventure žanra elementu nepieļauj), bet gan vienkārši - izdzīvojušajiem katram ir savas beigas un pirmā protagonista beigas ir vienkārši überspārdošas un līdzīgas Forbidden Siren 2 pirmajām beigām. Trīs dienas pēc kārtas piedzīvoju vismaz trīs šo beigu manifestācijas reizes dienā, tajā pat laikā nemuļļājoties uz vietas. Beigu galā - vēl dažreiz noskatoties pirmās beigas - ieguvu divas citas beigas un spēle bija pabeigta. Uz šo brīdi atliek vien savākt arhīva lietas (pietrūka 11/100) un spēle būs beidzot pilnībā izieta. Un ar visu trešo spēlēšanas reizi (tiku līdz vietai, kur varēju tikt un atsākot pēc n mēnešiem izvēlējos dzēst save failu un sākt pilnīgi no sākuma, ar lielāku vērību), tātad, pusi spēles pārzināšanu, game-play laiks ir 22:09:48, taču faktiski tās ir vismaz 30h, jo izgāšanās reizes nesaglabāju.
Un, kas noslēgumā priecē – uz PS3 ir Siren: Blood Curse.
http://klab.lv/users/disfigurator/81653.html