Raziel: All you have is time. I have come to seek your guidance.
To viņš teica būtnei ar vārdu Ariel. Bet labāk to būtu teicis Legacy Of Kain komandai, kura to varētu būt ņēmusi vērā, jo tā vien šķiet, ka laiks ir bijis tieši tas, kas ir pietrūcis šīs spēles radīšanas laikā. Proti – bez dažām konceptuālajām izmaiņām (statiska, sliktas darbības kamera, Raziel un Kain kontrole; samazināta grūtības pakāpe gan Action, gan Puzzle žanru izpratnē, u.c.) ir novērojams kas tāds, kas Soul Reaver 1. un 2. daļā netika novērots, proti – kukaiņi un nepilnības: - neizskaidrojami sliktais kameras darbs – pie velna, līdz šim bija viss labi, kamdēļ tagad tik ļoti akcentēta statiskā kamera kā Survival Horror žanrā? S-H žanrā tā iederas, definējot kinematogrāfisko un baiļu estētiku, bet tam, manuprāt, nav īsti vietas tik dinamiskā spēlē kā šī, ja vien šāds kameras darbs nav novests līdz pilnībai, kas šeit nav darīts. Audio problēmas – daudzās vietās dažām darbībām uz ilgāku laiku pazūd skaņa, piemēram, dvēseļu uzsūkšana bez ierastās un gaidītās skaņas. Dažviet arī mūzika aizdomīgi nav.
Taču ne viss ir slikti, protams. Tīkams aspekts ir abu protagonistu kontrole, kas nozīmē to, ka spēle darīs Legacy Of Kain sērijai ierasto darbiņu – izcilā manierē stāstīs intelektuālu, metaforām pilnu, episku stāstu par vampīriem, dēmoniem, dažādām to rasēm, cilvēkiem, laiku, likteņiem un nākotni, kas arī sasodīti labi, kā allaž, šai sērijai padodas. Līdz ar to, itin viegli varam pievērt acis uz slikto kameras darbību un salīdzinoši retajām tehniskajām problēmām, un ar prieku un patiesu baudu skatīties lieliskās kinematogrāfiskās ainas, analizēt un smadzeņot par stāstu un tā daudzajām līnijām, kuras savieno iepriekšējās daļās definētos punktus, atkost un baudīt metaforas, kā arī priecāties par Legacy Of Kain raksturīgo un absolūti lielisko pasauļu dizainu, konceptu un to, ar kādu perfekciju ir radīts stāsts un vides. Interesanti, bet pēc spēles palika neliela riebīguma piegarša. Manuprāt, tieši šo problēmu dēļ, kurām pievienojas grūtības pakāpes samazināšana:
- Action žanra izpratnē tas izpaužas kā kaujas, kuras atrisināmas ar visnotaļ bezjēdzīgu pogu zvetēšanu un pieejamo jauno kaujas kombināciju nevajadzību. Tas ir tā kā skumji – ir skaistas kustības, jauni paņēmieni un paplašinātas telekinētiskās iespējas, bet to tā īsti nekad nevajag pretinieku pārliekās vieglības pakāpes dēļ, kas spēlei atņem daļu burvības – miru labi ja reizes 10 un tad tikai neuzmanības dēļ;
- Puzzle žanra izpratnē – nākas piemirst izcilās un gardi pildāmās puzles, jo to šeit ir pavisam maz un ļoti elementāras, līdz ar to spēle sliecas zaudēt vienu no saviem raksturlielumiem;
- Adventure žanrā – kameras bezjēdzīgā darbība lieliski dezorientē un, tā kā spēlē nav kartes, pilnībā ir iespējams (un nākas) maldīties viena kvadrātpikseļa ietvaros. Kā arī ir saspiests pasauļu izmērs – nav vairs tik episki lielas pasaules, pa kurām vajadzēja lavierēt, lietojot savu prātu.
Ņemor vērā augstāk minēto un to, ka tā kā videospēle ir ne tikai stāsts (absolūti lielisks), dizains (lieliska estētika) un mūzika (viens no labākajiem elementiem šajā sērijā), bet arī (un tieši) game-play - arī tehniskajā izpildījumā -, par nožēlu neceļas roka spēlei dot vairāk par 7.5, kas bez šaubām ir labu spēli raksturojošs vērtējums.
http://klab.lv/~disfigurator/78947.html