Spēle paņem labāko no un pieliek tam klāt pāris jauninājumus, bet drastiski samazina grūtības pakāpi, tādējādi atņemot pirmās daļas burvību un padarot spēli spēlējamāku svētdienas geimeru kategorijai.
Ja pirmajā daļā vajadzēja mirt uz katru pikseli, tad šeit tikai pie katra otrā bosa vai arī pie trešā, kā arī vienkāršām antagonistu ordām ir problēmas likvidēt protagonistu. Bet, neskatoties uz to, spēle ir izklaidējoša un interesanta Action Adventure manta ar ļoti spēcīgu estētisko vērtību - telpu un pretinieku dizains nekad iekš Devil May Cry 2 nebeidz pārsteigt.
Taču, DMC2 vairs neprot pārsteigt kā to prāta pirmā daļa. Vienīgi uz beigām, spēlējot dāmas disku, ir daži pārsteigumu elementi, kādi bija sastopami pirmajā daļā.
Otrā daļa ir īsāka (ar Dante izgāju ~8h, ar dāmu ~6 Vs DMC1 ~11h) un jāsaka, ka estētiskāka tīri vizuālā noformējuma un tā tehniskajā pasniegšanas ziņā.
Jāpiezīmē, ka protagonisti ir arī stīvāki un neprot vairs izdarīt garas un krāšņas uzbrukumu ķēdes – tas ir būtisks akmens DMC2 dārziņā. Un tā kā šī ir Action spēle, tad Action un grūtības pakāpes samazināšana ļoti ietekmē to, kā spēle tiek uztverta un spēlēta. Līdz ar to, DMC2 ir garlaicīgāka un ne tik aizraujoša kā pirmā.
Viss, kas spēlējot DMC2 uz ekrāna notiek, ir raksturojams kā pirmās daļas skaistināšana un daudz zemākas grūtības pakāpes piešķiršana, pārvēršot game-play vairāk vai mazāk par primitīvu pogu bliešanas festivālu, jo izstrādāt uzbrukumu taktikas un kombināciju ķēdes šeit vairs nav tik ļoti nepieciešams. Turklāt arī pie tēla attīstīšanai vitālajiem Red Orbs var tikt krietni vieglāk klāt. It viss otrajā daļā ir atvieglots...
Savukārt - izejot spēli, tika iedota Hard Mode. Varbūt pēc tās izspēlēšanas kaut kad tālākā nākotnē tā būs tuvāk pirmās daļas kaitinošajai, bet nepieciešamajai grūtības pakāpei.
Patīkams jauninājums ir otrs spēlējamais tēls ar citādu scenāriju un nedaudz citādiem variantiem vai arī tiem pat, tikai ar citiem mērķiem. Šādā veidā spēle kompensē savu viegluma un īsuma izjūtu. Un arī šī spēle, lai gan nav tīrasiņu šausmu spēle, spēja dažbrīd baidīt un baisi priecēt - tieši tēlu dizains un mūzika to panāca.
Runājot par mūziku - te nu ir cepuri nost. Ne tik ļoti nost kā pirmajai daļai, bet 98% gan - visā spēles laikā to tik vien jādara kā jākrata galva skanošā OST dēļ, kurā Industriāls Metal apvienots ar Ambient, akadēmisko un elektonisko mūziku, radot paķerošu skanējumu, kura kvalitātes dēļ jau paspēju iegādāties spēles OST CD veidolā. Devil May Cry sērija droši ir viena no tām, kuras var spēlēt kaut vai plikas audiālās estētikas dēļ, jo šī mūzika visas kaujas padara divtik baudāmas un agresīvi pilnvērtīgas, kā arī tā ir viena no retajām spēļu sērijām, kurai Metal ne tikai piestāv, bet ir absolūti nepieciešams. Mūzika un idejas gan game-play, gan dizains ziņā - tās viennozīmīgi ir Devil May Cry 2 spēcīgās puses, kuras vien ir spēles pirkšanas un spēlēšanas vērtas.
Ņemot vērā samazināto grūtības pakāpi, papliekano game-play un pārsteigumu elementu salīdzinošo mazesību, dodu spēlei:
