Stāsts ir par vairākiem spēlējamiem protagonistiem, kuri savādā veidā tiek iesprostoti Yamijima salā pēc asinssarkana cunami, kurš iznīcina ostu un šķiet, ka arī visu dzīvo uz salas, izmainot to. Katram tēlam ir savas stiprās un vājās puses, kuras būs jāliek lietā spēles laikā.
Ņemšu un apgalvošu, ka Siren spēles ir vienas no pašām grūtākajām Survival Horror žanrā, ja ne pašas grūtākās - tikko izgāju otro daļu un pirmā neizieta man stāv plauktā jau ļoti labu laiku. Siren ir arī viena no tām retajām spēlēm, no kuras burtiski pil atmosfēra - tumšas pasaules, iesprostotas savādā, sārtiem un sēpijas toņiem izgaismotā realitātē un pamestībā, tālumā spīdošs tornis ar savādi sārtu auru, nepārtraukti līstošs lietus, visapkārt pa retam dzirdamās Shibito un Yamibito skaņas (antagonisti, kuri ir dzīvi mirušie, bet ne zombiji, un kuri nav nogalināmi, jo ir jau miruši – viņus var tikai uz kādu laiku apturēt, pēc tam tie reģenerējas), no kuru radītājiem, staigājot pa pamestām industriālām un civilām ēkām (graustiem), jāmēģina izvairīties pēc iespējas talantīgāk. Siren nav konfrontāciju spēle, nav šaujamgabals un nav arī Puzzle tipa spēle, lai gan sevī vairāk vai mazāk ietver minētos elementus - ir gan tuvcīņas, gan šaušana, ir arī daudz smadzeņu lietošanas un lavīšanās – cīņas, savukārt, ir kā galējās nepieciešamības risinājums. Siren 2 ir izcils Survival Horror radījums ne tikai piedāvāto novitāšu, bet arī satura dēļ.
Pie spēles novitātēm obligāti ir jāmin spēles variantu struktūra un maz izteiktais lineārisms tajā: pēc variantu iziešanas tiek izpildīti kritēriji citiem variantiem, kuri tiek atslēgti (daudzos gadījumos vairāki uzreiz), un spēlētājam atliek vien izlemt, kuru spēlēt tālāk un vai sekot konkrētā stāsta puzles gabaliņam uzreiz, vai vēlāk.
Stāsts spēlē tiek pasniegts ļoti komplicēti un kā puzles gabaliņi, kur katrs atsevišķais stāsta gabaliņš ir dokuments, priekšmets vai notikums un to kopums katrā atsevišķajā variantā. Šādai struktūrai ir visnotaļ grūti sekot līdzi, jo katrs variants būs jāpārspēlē vismaz vienu reizi un katra viesošanās reize stāsta ko jaunu un katrā spēlēšanas reizē ir citi uzdevumi (ja vien izpildīti iepriekšējie) un mērķi variantā, turklāt tas, vai varēsi sekot konkrētajam pavedienam tālāk, ir atkarīgs no tā, kas darīts un kas atrasts iepriekšējos variantos. Ja nebūs izpildīti pavediena turpināšanas kritēriji, būs jādodas to medībās citos variantos, sekojot norādēm iekš Link Navigator, iegūstot šos progresam nepieciešamos elementus, kā arī jaunus stāsta puzles gabaliņus. Katram protagonistam ir sava vieta spēlē, savi stāsta pavedieni (laikā nesaistīti ar citiem, vismaz ne gluži lineārā izpratnē) un devums lielā stāsta izpratnē. Un šīs šķietami haotiskās struktūras dēļ atsevišķie stāsta puzles gabaliņi nereti veido pamatīgu haosa kaudzi, kuru tomēr salikt ir iespējams un ir aizraujoši to darīt. Ģeniāla, nelineāra struktūra un stāsts kā mīkla.
Un ja šī struktūra šķiet savāda un sarežģīta esam, tad viss vēl ir tikai priekšā.
Grūtākais spēlē ir protagonistu vadīšana cauri savādajām pasaulēm tēliem, notikumiem un procesiem, pildot spēles uzdotos apakšmērķus varianta iziešanas nolūkos.
Šī vadīšana arīdzan nav tāda, kāda ir pierasta šausmu spēles - šeit nevietā ir atklātība un konfrontācija, bet vietā ir Stealth un domāšana uz priekšu. Un pamēģiniet nu iziet kādu no variantiem, ja jums nav ar ko aizstāvēties, ja esat manāma pārspēka priekšā un ja mazākā kļūda var nozīmēt pamanīšanu, kas pirmajā daļā garantēja tūlītēju nāvi, bet otrajā pamatīgas ziepes - bēgšanu un slēpšanos. Pamēģiniet šo pašu izdarīt tad, ja jums līdzi nāk vēl viens protagonists, par kura dažkārt mazo prātiņu (AI uzvedība) ir jārūpējas.
Ar pirmo tas nesanāks teju nekad, līdz ar to, spēle satur arī kārtīgu Trial-and-error žanra būtību, kas apvienojumā ar Stealth rada neticamu spriedzi un dažkārt pat sulīgas dusmas.
Bet nav tik traki (lai gan bieži bļāvu uz spēli) - visam procesam atvieglojums ir Sightjack - spēja skatīt pasauli caur citu acīm. Un, izmantojot šo dāvanu, mērķa sasniegšana kļūst iespējama, aizraujoša un neticami baisa - savādi ir protagonistus skatīt caur antagonistu acīm, dzirdēt to neartikulētās un artikulētās skaņas, slimi traucēto, nesaistīto domu lidojumus un rīcības, vērot to kustību paternus un pasauli caur viņu acīm.
Un šī dāvana dod iespēju ne tikai izpētīt katra atsevišķa pretinieka gaitas un vājos punktus, bet arī dod iespēju saskatīt progresam vitālas detaļas - to, ko neredzēsi Tu, redz Shibito un Yamibito, bet, lai tiktu tam, ko viņi redz, klāt, būs jālieto gan smadzenes, gan nervi, gan izdoma un apkārtnes izpēte, kurai traucēs visapkārt esošo briesmu klāsts - vidēji variantā ir kādi 5-8 Shibito vai Yamibito, vai abu kopums, un nedod dies, ja kāds no viņiem pamanīs protagonistu - būs ziepes un Siren 2 spēlētājā radīs ievērojamu uztraukuma un baiļu īpatsvaru.
Sightjack - progresa gūšanai vitāls un unikāls ierocis, kurš izceļ spēles ezotēriskās īpašības.
Baiļu faktors: spēle baida ne tikai ar rūpēm par protagonistiem, bet arī ar šķietami neizprotamām situācijām, stāstu, notikumiem un, galvenokārt, ar atmosfēru, sasodīti izcilo skaņu un antagonistu tēliem, kuru radītājiem nudien nevar pārmest izdomas trūkumu - ikkatra jaunā tēla pirmā sastapšanas reize garantē izmisumu, bailes un to baismes sajūtu, kuru angļi dēvē par creeps un chills. Un šī sajūta vairāk vai mazāk nepazūd visas spēles laikā.
Siren 2 ir grūta gan stāsta izprašanas, gan darāmā saprašanas (norādes par darāmo var būt neko īsti nenorādošas un pirmajā daļa vispār to nebija), gan tīri saprasto uzdevumu mehāniskā izpildē (Stealth + Horror + stratēģiju domāšana caur Trial-and-error). Grūtākā un, iespējams, atmosfēriskākā spēle, kādu esmu spēlējis. Siren spēj piesātināt un apmierināt tieksmi pēc tās spēlēšanas arī pēc neilgas protagonistu vadīšanas, lai izsalkumu radītu pēc nenoteikta laika brīža, kurš var ievilkties arī mēnešu ilgumā.
Jāpiemin arī tas fakts, ka Siren radītāji ir daļa no Team Silent - komandas, kura rādīja Silent Hill. Un šo ģeniālo prātu personvārdi kredītu ekrānā arī labi atspoguļo spēles dabu un estētiku - dažādas realitātes, pamatīgi bieza atmosfēra, savādi un baisi tēli, mīklains stāsts un notikumu vietas - estētiskas pamestas ēkas, rūpnīcas un ciemati un trauksmes sirēnas gaisā. Un, lai gan tas viss ir atrodams gan šeit, gan iekš Silent Hill, Siren nebūt nav nekas tai tuvu stāvošs, bet ir pavisam kas cits - kas, iespējams, sarežģītāks, izteikti citādāks un domāt vedinošāks.
Spēle cilvēkiem ar stabilu nervu sistēmu, jo spriedzi rada gan katrs atsevišķais pretinieks, gan Trial-and-error, gan atmosfēra, skaņas un vizuāli mākslinieciskais noformējums, gan lēnā spēles daba (bez šķēršļiem variantus var iziet skaitītu minūšu laikā, bet ar tur esošajiem antagonistiem, kuri rada pamatīgus šķēršļus un šausmas, labi ja pusstundas un stundas laikā), gan J-Horror elementi, kuri šeit ir gana.
Jātencina ir apkārtējās pasaules rādītāju darbs - staigāšana šajās pamestajās civilizācijas ligzdās bija vienkārši estētisks baudījums, kuru izsmalcina lielisks gaismas avotu pielietojums, ambientās skaņas un radītā dzīvīgums, kurš spēja sniegt tik spēcīgu atmosfēru, ka dažbrīd šķita, ka pašam līst uz galvas tas lietus un ka briesmas ir nevis protagonistam, bet man - 5.1 skaņas sistēma parādīja to, ka spēlē ir neticami estētiska skaņu pasaule, kura sastāv no ambientām skaņām vien – faktiski gandrīz bez mūzikas (bija atsevišķos variantos).
Izstrādātās norises vietas tik tiešām atstāj realitātes sajūtu - it viss ir pārdomāts un šķiet, ka veidots no reālu objektu projektiem (to apstiprina kredīti). Un šīs rūpības fiziskais iemiesojums nav jāmeklē tālu - Yamijima Island Fort Ruins, piemēram, atsauca atmiņā Daugavgrīvas cietoksni - abiem radījumiem ir tik daudz kopīgu elementu, ka spēlējot es jutos kā esot tur, bet bradājot objektā, es varētu itin bez problēmām justies kā iekš Siren – tikai dienas laikā, bez briesmām visapkārt, saglabājot tikai atmosfēru un estētiku. Un šāda fikcijas un realitātes saistība nebija man tikai ar šiem objektiem - teju visām spēles notikumu vietām var piemeklēt līdziniekus fiziskajā pasaulē. Un šāda būšana spēj radīt dvēselisku orgasmu.
Jācildina ir arī animētāju un tēlu izstrādātāju darbs - tēlu sejas ir biedējoši detālas, reālistiskas un tās bez problēmām spēj rādīt kā notikumi un antagonisti ietekmē protagonistu pašsajūtu, psihi un fizionomiju. Un kā odziņa šim visam - savāda, plūstošā sejas kustību animācija, kura interesantā manierē paspilgtina Siren estētiku. Tāpat šī šķietami izplūstošā animācija ir atrodama arī pasauļu kustīgumā – tas viss kopā rada sapnim līdzīgu skatījumu uz dzīvi, kuru pastiprina atmosfēra.
Spēle izgreznoja aptuveni 30 manas dzīves stundas vairāku mēnešu ilgumā, piedāvājot unikālus tēlus, notikumus, idejas un saturu, kādu neesmu sastapis it nevienā citā spēlē.
Lielisks, baisas atmosfēras un spriedzes pilns sasniegums, kuru baudīt ieteicams ar kārtīgu pacietības un mērķtiecības rezervi azotē.
Vēl man atliek iziet pirmo daļu, kuru biju atsācis no nulles tās grūtības dēļ (lasīt: 2x grūtāka – ja otro daļu pieveikt bija manos spēkos, tad pirmo bez caurejas gandrīz nu nekādi nevar spēlēt).
Turklāt - vēlreiz būs jānoskatās lieliskā filma!
http://www.gametrailers.com/game/2041.html
http://www.gametrailers.com/player/6928.html
http://www.gametrailers.com/player/8989.html
piem, Silent Hill speeleejaam taa - choms, kas labi orienteejaas, skraidiija apkaart, a es slakteeju monstrus 