Vēl viena tumša videospēle tumšiem ļautiņiem, kuri sev tuvu tur šādu izklaidi. Šoreiz ļautiņu skaits ierobežots – spēle pašlaik ir tikai uz PlayStation 2 un X-Box (divas daļas no trim – 1. un 2.)
Tātad, ja tev ir PS2 vai X-Box, vai arī spēcīgs PC, kurš varētu bez problēmām palaist minēto sistēmu emulatorus, vari lasīt tālāk. Ja tev nav neviens no šiem abiem (konsole vai spēcīgs PC), neliegšu jau turpināt apmierināt tev savu zinātkāri un uzzināt to, kas tad ir šis japāņu brīnums spēlētāju monitoros un skaļruņos.
Spēle un visas tās daļas liekamas plauktiņā pie pārējām Survival Horror spēlēm. Bet tas nepadara to par kārtējo šķaidāmgabalu, kādas mēdz būt Survival Horror spēles (protams, ka tas nebūt nav slikti). Parasti ir tā – tu ej pa vāji izgaismotām telpām, citām vidēm, tavā rīcībā ir kabatas lukturītis vai citāds telpas izgaismojums, kurš rada baisu atmosfēru. Tad no kāda stūra izlien kāds neapmierināts dīvainis zombija vai kāda mistiskāka tēla, personifikācijas veidolā. Tas tevi sabaida kārtīgi, un tu atriebjoties izšķaidi viņam smadzenes, ja tādas tam radījumam ir. Īsāk sakot – tu sadali pirmreizinātājos tos, kuri tevi sabaidīja. Jo spēcīgāk tie tevi sabaidīja, jo kvēlāka vēlēšanās ir redzēt viņa ķermeņa daļas rotājam apkārtējās telpas sienas. Apmēram tāds gameplay sastopams vairumā Survival Horror spēļu.
Bet Fatal Frame (Japānas, ASV nosaukums. Eiropā spēle zināma kā Project Zero, līdz ar to manā disku skapī gulst 3 Project Zero daļas) ir citāda savā manierē, kādā tā tiek galā ar gadsimtiem cietušu spoku, izmocītu dvēseļu izkropļotajiem, baisajiem, sirreālajiem tēliem un to vēlmēm pēc atriebības, pēc tā, lai arī tu izjustu tās ciešanas, kuras ir viņiem visu šo gadu garumā... Fatal Frame (atvaino, Eiropa, dodu priekšroku šim nosaukumam, jo tas visvairāk atbilst spēles būtībai, un tas ir oriģinālais nosaukums) spēlēs vienīgais ierocis pret agoniskajiem, tumsas apsēstajiem, slēptajiem tēliem ir antīka fotokamera! Nekas vairāk. Ar šīs mistiskās, maģisku spēku apveltītās kameras + dažādu fotofilmiņu palīdzību ir iespējams šiem nemierīgajiem gariem, kuri dažādu iemeslu dēļ atgriežas vai klejo mūsu vidū, meklēdami mieru, nodarīt dažādu kaitējumu. Kā arī ar kameru ir iespējams redzēt to, kas acīm ir nesaskatāms, bet vitāls spēles gaitai, iziešanai. Kamera ir vienīgais, kas tevi šķir no nezināmā, nesaskatāmā, draudīgā, kas ir tev apkārt un vēlas tavas bailes, tavu mieru, tavu miesu, tavu laimi – sabradāt, pakļaut, baroties, iznīcināt. Sākotnēji tā ir ar mazāku spēku, iespējām, bet spēles laikā to var uzlabot ar dažādiem papildinājumiem, spēcīgākām fotofilmām, papildus funkcijām. Uzlabošana būs nepieciešama, jo progresējot spēlei progresē arī spoki – kļūst izveicīgāki, asinskārāki, spēcīgāki, izturīgāki.
Tātad ar šo spēle atšķiras no citām Survival Horror žanra spēlēm. Bet saknes būtībā tā paliek uzticīga patīkamajiem un izkoptajiem sava žanra rāmjiem, nedaudz paplašinot tos ar minēto kameras piegājienu, kā arī ar japāņu mitoloģiju un rituāliem. Kā jau citās S-H žanra spēlēs, arī šeit mums ir darīšana ar tumsu dažādā tās izpratnē – ar tumšiem gaiteņiem, kuru vienīgais izgaismojums ir tavā rīcībā esošais kabatas lukturītis, ar baisām skaņām un baiso vides atmosfēru kā tādu. Un ir darīšana ar Japānas mitoloģiju un dažādiem rituāliem, kas ir kā svaiga elpa S-H žanrā.
Tātad Fatal Frame savā būtībā ir citāda ar vismaz diviem lielumiem – ar jaunu pieeju apbruņojumam, kā arī ar Japānas mitoloģiju un izteikti japāniskajiem spēles tēliem – kuri tērpti tā laika tradicionālajos apģērbos un skraida pa tradicionālām japāņu savrupmājām, kurās uz katra stūra ir japāniski elementi, skraidot pa Japānas ciematiņiem, kuros tāpat viss japāniskais ir skaidri uztverams un izbaudāms gan vizuāli, gan audiāli, gan arī pašā stāstā un vietās, kurās stāsts sapinies.
Tiktāl par Fatal Frame būtību vajadzētu visam būt skaidram esam. Līdz šim esmu pamanījies iziet vienu, pirmo daļu, par kuru arī zemāk būs stāsts.
Pirmajā daļā darbība norisinās kādā mistiskā savrupmājā, kādā ciematā pie Tokijas. Savrupmājā, tās kompleksā, kurš pamests, un kuru ieskauj daudz dažādu baisu leģendu. Par vienu no tām ir arī spēles stāsts.
Īsumā – lai nespoilotu, no spēles būtības atklāšu dažas drumslas. Spēles ievadā mums ir neliels ievadstāsts, kurā galvenā protagoniste monologā dāsni dāvā mums nelielu daļu no Himuro savrupmājas stāsta, reducējoties uz faktu, ka tajā pazudis kāds folklorists, mistiski pazuduši citi cilvēki, kā arī viņas miesīgais brālis, kurš viņai ir vienīgais atlikušais, patiesi svarīgais cilvēks Zemes virsū, kurš dīvaini ticis saukts uz nolādēto savrupmāju, it kā pats liktenis un kāds augstāks spēks viņam darītu zināmu viņa dzīves patieso jēgu un būtību zemapziņas līmenī, kuru, protams, viņam nesasniegt, bet kurš nepārprotami ved viņu uz to savrupmāju uzmeklēt pazudušo folkloristu, kuram viņš bija daudz parādā. Bet ne materiāli. Protagoniste nedaudz pastāsta par savu misiju doties uz savrupmāju meklēt savu brāli - žurnālistu, kurš devies meklēt folkloristu – leģendu, tumšo Shinto rituālu pētnieku, kuram viņš parādā daļu sevis. Brālis bija sev nospraudis blakus uzdevumu – darīt pasaulei zināmu Himuro savrupmājas tumšo, nāves pilno vēsturi un kliedēt vai izzināt tās leģendas, kultu. Bet nu brālis ir pazudis, un māsa dodas viņu meklēt vietā, kur viņš nozuda – Himuro savrupmājā. Bet, tiklīdz kā viņa ierodas tur, viņa saprot, ka ir iesprostota tajā ēkā. Ieejas durvis tur kāds nelabs gars... Te nu mums ir divas misijas – atrast brāli un izvest meiteni ārā no draudu, ļaunu garu pilnās ēkas. Bet ne viss ir tik ļauns kā sākotnēji šķiet – ir arī gari, kuri tev palīdzēs, dos norādes.
Spēle tiek atvērta graudainā, melnbaltā manierē. Patreiz protagonists ir brālis, kurš galu galā tev būs jāaizved līdz viņa pazušanai, tādējādi iepazīstot Fatal Frame gameplay pamata mehānismus un spēles būtību. Kad brālis beidzot tiks pazaudēts, ierādīsies spēles galvenā protagoniste. Un viss kļūs krāsains, skaidrs, bet ne mazāk baiss! No šīs vietas arī sāksies spēles izejošā izzināšana. Un šajā vietā arī beigšu par spēles stāstu – ceru, ka neizspoiloju nevienu.
Ar ko spēle ir baisa? Ar spoku izskatu, viņu nedabiskajām, agoniskajām kustībām, spīdzināšanas, rituālu ceļā izmocīto, salauzto ķermeņu stāviem. Spoki mēdz pārsteigt gan atklātās vietās, gan šaurās, radot lielu spriedzi un baisumu. Jo vienīgais veids kā viņus likvidēt ir atrast, noturēt viņus skatu meklētājā, uzlādēt un likt lietā kameras maģisko spēku, nodarot konkrētu kaitējumu baisajai ektoplazmai, kurš atspoguļojās spoka agoniskajos kliedzienos, nesvētajos čukstos, lāstos un punktos, kuri tiek ieskaitīti par sāpītes nodarīšanu jau tā cietušajai dvēslei. Katram pokam ir arī savs sakāmais, savs lāsts, čuksti, sāpe. Tātad baida mūs spoka vizuālais un audiālais tēls un apstāklis, ka kamera ir lēns un cimperlīgs ierocis, ar kuru grūti likvidēt spoku, bet kurš tev skaisti un ātri var piekļūt no muguras, apakšas, augšas, sāniem.
Bez spoku vājprātīgajiem tēliem spēle baida tevi arī ar senatnīgā, melnbaltā manierē uztaisītām filmiņām, kuras vai nu prezentē jaunu, ļaunu vai arī labu garu, vai nu atklāj kādu daļu no spēles stāsta. Jāsaka uzreiz – filmiņas baida visvairāk!
Kad filmiņas sastop skaņas efektus, tad tiekam pie jaunas baisuma definīcijas – spēlē bija kādas trīs vai vairākas filmiņas, kuras skatoties man muguras matiņi saslējās kā vēl nekad. Viss, ko es spēju izdvest, bija: “EJ DIRST”, un “ : o ”, un izbaudīt to, ka esmu sabaidīts jaunā, vēl neizjustā līmenī.
Un protams, ka skaņa kā tāda arī tevi pabiedē, kā arī spēles tumšais, baisais noformējums gan audiāli, gan vizuāli. Nekas īpaši uzteicams skaņas jomā, bet kopumā tā baida lieliski. Vizuāli var uzteikt spēles noformējumu, telpu tekstūras, spēles ar gaismu.
Bailes nepārprotami ir tas, uz ko tendēta spēle, un to es ārkārtīgi izbaudu, meklēju un cienu!
Tātad – šajā spēlē mums ir ļoti baisā manierē apspēlēti, Japānā praktizēti (divas Japānas “urban legend”) Shinto rituāli, kuri notikuši it kā eksistējošā ciematiņā, savrupmājā, kurš atrodams netālu no Tokijas robežām. Tas piešķir spēlei vēl vienu patīkamu aspektu. Netā, tai skaitā oficiālajā WEB lapā, atrodama maldinoša informācija, kura izteikta vārdos: “Based on a true story”. Jā, spēlē atspoguļotie rituāli tika praktizēti (atceramies – urban legnd!), bet neapstrīdamas norādes, fakti par eksistējošu Himuro savrupmāju nav. Līdz ar to “True story” aprobežojas ar potenciālu iespēju, ka tumšie, eiropietim nesaprotamie, nepieņemamie rituāli ar ģimenes locekļu nonāvēšanu, ir notikuši tajā mājā. Tātad viss īstais stāsts robežojas ar atspoguļoto rituālu, pat kuru eksistence ir stipri apšaubāma. Bet, ja šie rituāli eksistē - vai tie notika tieši tajā ēkā, tajā laikā, vai pēc rituāla notika tieši tādi notikumi, kādi ir spēlē? Tas ir ļoti apšaubāmi, un visticamāk tā ir spēles radītāju brīva, izdomātu notikumu, leģendu un rituālu interpretācija.
Tātad “True story” ir ārpus Japānas praktizēts, ļoti veiksmīgs mārketinga triks, jo iznākot oriģinālajai versijai Japānā, nekur reklāmas kampaņās netika minēts, ka te ir darīšana ar trū stāstu, trū leģendām, rituāliem.
Galavārdam:
Spēle patiesi man sabaidīja kā neviena cita. Baiļu ziņā tā ir ļoti līdzvērtīga citai žanra pērlei – Silent Hill.
Fatal Frame pat panāca to, ka bija vietas, kuras negribēju apmeklēt baiļu, psiholoģiskas dabas apsvērumu dēļ, jo nojautu, ka tur būs sliktums, kurš pārsteigs mani psiholoģiski nesagatavotu + apstāklis, ka spēles tēlam maz dzīvību, fotofilmiņu. Bet tur, aiz stūra, ir nezināmais, baisais TAS, kurš slēpjas tumsā un gaida kādu, par ko liecina meitenes asais sestais prāts. Baisme – šis vārds lieliski raksturo S-H žanra pērli vārdā Fatal Frame.
IEVĒRO:
Spēlēt vienatnē, dažu sveču kliedētā tumsā! Tikai tā tu patiesi izbaudīsi Survial Horror žanra spēku visos tā aspektos. Tikai tā tu izbaudīsi Nāvējošo kadru. Neklausi tos, kuri iesaka rīkoties citādi, ja nu vienīgi tavs baiļu slieksnis liedz tev ievērot pirmo norādi.
