Kvalitatīvs FPS krustojums ar Survival Horror, iegūstot lielumu, kuru daži varētu saukt par Modern Survival Horror.
Tas tā, runājot vīnu kritiķu vārdiem, heh
Subjektīvi vērtējot, šī daļa ir daudz labāka par iepriekšējo, bet ir saglabājusi pirmās daļas lieliskās īpašības un novedusi tās citā līmenī.
Joprojām ir industriāla elektroniskā mūzika, joprojām ir pārsteidzoši kvalitatīvs monstru dizains, joprojām katram monstram ir sava "priekšvēsture" un jēga, joprojām ir tumsa un kvalitatīvs gore līmenis viscaur spēlē.
Šī daļa vēl labāk apvieno brutālu gore ar smalku protagonistu psiholoģisko portretu.
Katrs monstrs ir kaut kā manifestācija un iemiesojums - vai nu protagonista zemapziņas un viņa piedzīvotā, vai ar protagonistu nesaistītu notikumu, vai notikumus izdzīvojušo vai neizdzīvojušo pieredzēto murgu manifestācija.
Spēle veiksmīgi rada vielu, kuru spēlētājam apdomāt, liekot apcerēt to, kas notiek realitātē un kas notiek tēlu iekšienē un tas šim šaujamžanram ir pavisam neraksturīgi, bet pagalam efektīgi un lieliski.
Spēlē, protams, ir arī savs baisuma daudzums, jo spēle notiek tumšās vidēs teju visu laiku. Šī iemesla dēļ spēli varētu mēģināt nosaukt par modernu Survival Horror, bet es to tā nesauktu. Es to sauktu par lieliski izdevušos šausmu Action/Adventure/FPS vai TPS (Third Person Shooter). Vienīgi šajā daļā ir mazāk puzzle elementu, nekā tās priekšgājējā. Faktiski ir tā, ka to nav vispār. Bet smalki ir tas, ka spēli var spēlēt divos režīmos, pēc izvēles - vai nu FPS vai TPS un pārslēgšanās no viena uz otru ir momentāna – kad vajag, ņem un slēdzies.
Spēles daudzās idejas, aizskartās tēmas, psiholoģiskā puse, lieliskais balss aktieru darbs, monstru dizains un to jēgpilnība, kā arī vietu dažādība (pirmajā daļā bija tikai cietums un vēl pāris vietas, kas nogurdināja) ir šīs daļas spēcīgā puse.
Šī ir viena no tām spēlēm, kuras audio celiņu var uzgriezt uz skaļāko un šķaidot pretinieku vai potenciāli glābjamo tēlu iekšas izlādēties! Kā arī - vēlmi atbrīvoties no negatīvās enerģijas var apvienot ar solīdu piedzīvojumu kāri un iegūt pamatīgu iekšu šķaidīšanas festivālu, kuram ir sava odziņa - smalkā psiholoģiskā jēga.
Sevišķi uzrunāja aizskartās ģimeniskās tēmas, kā arī narkomānija, tās manifestācija fiziskā veidā iekš Blackmore un Mainliner tēliem, sutenerisms, tā manifestācija un citi temati.
Creeper - tas ir viens sasodīti izdevies tēls - maucības manifestācija. Suteners savā visļaunākajā pakāpē, kurš ar saviem izgājieniem, būtību un dialogiem pārsteidz un arī biedē ik uz soļa. No viņa puses netiek smādēts neviens man zināmais angļu mēles lamu vārds un tie tiek kopā saistīti radot pārsteidzošus jēdzienus. Arī citi tēli māk ļoti lieliski un sulīgi lamāties, pamodinot spēlētājā smieklus un naidu - vēl viena spēles spēcīgā puse. Šī sutenera tēls, šķiet, visspilgtāk paliks atmiņā. Lielisks, bļin.
Un spēles 5.1 skaņa ar nevar tikt nepieminēta - precīzi var identificēt pretinieku atrašanās vietas un doties tiem noraut galvas, rumpjus un locekļus, atstājot spēcīgo šāvienu lādiņu sarautos gaļas gabalus krāsojam sienas. Mmmm, gore.