Par spēli uzzināju, iegādājoties kārtējo Capcom spēli iekš Ebay (šķiet, ka tā bija Resident Evil: Code Veronica X), kurai līdzi bija jānāk Devil May Cry demo diskam, bet tas tur nebija. Paskatījos izdevēju un tas bija un joprojām ir Capcom – daudzsološs radītājs. Bet pirms spēles iegādes es no tās neko daudz negaidīju - nebiju pētījis. Bet tas mainījās pirms kāda mēneša, kad spēle tika iepazīta caur cilvēku atsauksmju un recenziju gūzmām. Beigu galā arī nopirku pirmo daļu, kuru izgāju un šeit recenzēju:
Wikipedia: “Devil May Cry (frequently abbreviated as DMC) is an action game developed by Capcom Production Studio 4 and published by Capcom in 2001 for the PlayStation 2. Although the first game in the Devil May Cry series, the events in the game are second in the series storyline's chronological order, taking place after events in Devil May Cry 3: Dante's Awakening, and before Devil May Cry 2 and Devil May Cry 4.
Set in modern times on the fictional Mallet Island, the story centers on the characters Dante and Trish and their quest to confront the demon lord Mundus. The story is told primarily through a mixture of cutscenes, which use the game's engine and several pre-rendered full motion videos.
Devil May Cry received prominent coverage in the video game media, high overall scores from professional reviewers, and has sold more than two million copies."
"Devil May Cry began its development life as a Resident Evil 4 title for PS2, after the completion of Resident Evil 2, under the direction of Hideki Kamiya and "Team Little Devil". Early research and development work included a trip to Spain, to examine various castles as a basis for the game's environments. However, in prototype status, the game proved to be a radical departure from the established Resident Evil formula and the survival horror genre in general. Rather than abandon the project entirely, the premise was changed and the game eventually became Devil May Cry. Some of the major gameplay elements were partially inspired by a bug found in Onimusha: Warlords. During a test-play, Kamiya discovered that enemies could be kept in the air by slashing them repeatedly, which lead to the inclusion of juggles by gunfire and sword strikes in Devil May Cry.
According to Kamiya, Devil May Cry was designed from the ground up around Dante's acrobatics and combat abilities. The decision was made late in the development process to change the game to a more mission-based advancement, instead of the more open-ended structure of the Resident Evil games. Devil May Cry's difficulty was intentional, according to Kamiya, who called it his "challenge to those who played light, casual games."
Game-play:
Visa spēles būtība ir ietverta līmeņu struktūrā, proti, katra varianta sākumā ir ekrāns, kurš dod uzdevumu un parāda tā veikšanai kritisku objektu un telpu. Līdzīgi kā vecajās, labajās 2D spēlēs – sākas variants, dod misiju - tā tiek izpildīta, tiek dota atskaite par misiju/variantu un iegūsti piekļuves tiesības nākamajam variantam, un tā tik uz priekšu. Bet ir arī neliela novitāte iekš šādas spēles struktūras – jebkurā brīdī pēc misijas iziešanas vari doties atpakaļ uz iepriekšējo variantu dažādu iemeslu dēļ – vai nu meklēt slepenās misijas, vai meklēt vēlreiz kašķi, lai iegūtu tā sauktos “orb", kuri VITĀLI būs nepieciešami progresa gūšanai, proti, pa tiem var iegādāties ieročus/prasmes un dažādus artefaktus ar dažādām ietekmēm, piemēram, revitalizāciju, continue iespēju, neievainojamība, Devil Trigger statusa atjaunošana, u.tml. Jā, slepenas vietas un visādi citādi noslēpumi spēlē ir gana.
Pati spēles spēlēšana izpaužama sekojoši: brīvas, atvērtas, vidēji lielas un tumšas pasaules, dubultlēciens, Matrix stila šaudīšanās (palecamies un sākam bērt no Ebony and Ivory un gravitācijas mazesība ļauj priecāties par notiekošā episko estētiku), zobenu cīņas, tuvcīņas un maģijas lietošana un beigu galā plūstošs minēto elementu kokteilis, kuru vēl var spēcināt ar Devil Trigger. Tas ir vitāls game-play elements, kurš būtiski palielina uzbrukuma jaudu, pieskaņojoties konkrētajam iegūtajam arsenālam, un nereti mainot gan kaujas gaitu, gan izskatu un viennozīmīgi iznākumu. Un pat ar spēcīgāko ekipēju spēlētājs mirs. Mirs daudz un dikti – vairākas reizes vienā līmenī. Spēlētājs lamāsies, bļaus un psihos un visādi citādi jutīsies kā deviņdesmitajos, kad tika spēlētas Sega Mega Drive II spēles.
Glābiņš ir Devil Trigger, bet pat tas nesniegs manāmu pārākumu pār pretiniekiem - spēle ir ļoti grūta un ir nepieciešams izzināt katra antagonista taktiku un vājos punktus. Un šeit palīgā nāk ne tikai spēlētāja vērīgās acis un ausis, bet arī spēlē ietvertā informācija par pretiniekiem – stāstiņš par to būtību, vājajiem punktiem un mērķi. Un šī informācija tiek nemitīgi papildināta – atslēgbrīži ir tie momenti, kad jau sastaptais pretinieks pārsteidz spēlētāju ar pilnīgi jaunu izskatu un uzbrukuma papildinājumiem. Šādā veidā spēle iegūst stāsta un game-play dziļumu, kāds nereti pietrūkst Action orientētām spēlēm. Un, lai gan Devil May Cry ir Action/Game-play bāzēta Adventure spēle, tā nebūt nav sekla.
Devil May Cry ir viena no tām spēlēm, pēc kuras iziešanas tās grūtības pakāpes dēļ vari justies patiešām kaut ko sasniedzis un kuras spēlēšanas laikā patstāvīgi nākas pie sevis izsaukties, ka daudzām spēlēm pēdējie bosi nav tik vareni un smalki izstrādāti kā parastie pretinieki-bandinieki iekš Devil May Cry. Un šī sajūta nepazūd ne mirkli – tā ir no spēles sākuma līdz beigām, un jo tālāk, jo plašākā izbrīnā tiek vērta pie džoistika sēdošā spēlētāja mute. Episki, leģendāri un apbrīnojami. Spēle prata būt tik grūta, ka visnotaļ bieži nespēju savaldīt agresiju un pilnā rīklē istabā nobēru mātes vārdu sulīgos apaļumus - gluži kā vecajos laikos, kad Sega Mega Drive vadības pultis tika sviestas pret sienām, galdiem un vienkārši salauztas rokās uz pusēm, hehe. Bet, kad šis grūtums ir pievarēts - uzvaras sajūta ir spēcīga un garda!
Bet spēles game-play neaprobežojas ar pliku Hack-and-slash šķaidīšanu un pretinieku saraušanu gabalos. Tas, protams, ir spēles centrā, bet ir arī citas perversijas – tādas kā Puzzle, FPS, Shoot-em-up, RPG jaucības, kuras atsvaidzina jau tā svaigo spēles gaitu. Bet arī spēles pamatbūtību ir patīkami kustināt – ar zobenu uzsit pretinieku gaisā, fiksi sāk šaudīties, tādējādi turot pretinieku gaisā, tad izdomāt – vai nu turpināt tajā sēt lodes, līdz to blīvums sasniedz kritisko masu un sarauj antagonistu gabalos, vai vēl palekties un paniekoties ar zobenu, tuvcīņu, maģiju – vai visu skaisti estētiski izdarīt izdomātas ķēdītes veidā. Plašas game-play iespējas, kuru plikā mehānika vien sniedz prieku. Citiem vārdiem - action gaming at its finest and even much, much better.
Stāsts:
Spēle, protams, nav balstīta uz stāstu, kā jau varēja noprast līdz šai vietai. Kā arī tematika ir visnotaļ klasiska – jāaptur ļauno elles dēmonu no Pasaules vadības grožu sagrābšanas. Un tomēr - stāsts pamanās radīt drāmu, romanci, spriedzi, humoru un negaidītu pavērsienu birumu - lieliska piedeva Action orientētai spēlei ar klasisku garšu - jāpiekrīt GameSpot: spēle tik tiešām iekš 3 dimensijām iemieso veco, labo 2 dimensiju Action/Beat 'em up/Brawler spēļu burvību gan satura, gan grūtuma, gan atmosfēras ziņā. Jauks sasniegums.
Dizains, estētika:
Devil May Cry sniedz pārsteigumus ik uz katra soļa, sperta iekš nākamā varianta, turklāt perfekta ir arī tās tehniskā puse - jābrīnās, ka tik strauja, agresīva, grafiskajā ziņā labi izpildīta un Action elementiem bagāta spēle nevienā pat mirklī nelika manīt framerate problēmas, nemaz nerunājot par jebkādiem citiem kukaiņiem. Vienvārdsakot - japāņi ir traki un savu trakumu te ir lieliski ielikuši iekšā un bieži, ļoti bieži spēles laikā pieķēru sevi spēlējam ar plati atvērtu muti gan dizaina, gan skaņas, gan stāsta dēļ, bet visvairāk antagonistu dizaina dēļ - izdomas bagāti, vienreizēji un lieliski. Un tāpat arī protagonista spējas un iespējas atvēra muti, jo viss, ko var darīt, ir uztaisīts ar tādu glanci, ka vienkārši ir prieks skatīties un spaidīt podziņas, vērojot cik tehniski perfekti, bez jebkādas aiztures tiek realizētas no atmiņas izceltās, ar pogām ievadītās kombināciju grēdas - kaujas brīžos ekrāns ir pilns ar kustīgiem, šķīstošiem un plīstošiem, un citādi sistiem vai sitamiem ķermeņiem; gaismas efektiem, mūziku un skaņas efektiem un manu nežēlīgo zvetēšanu pa pogām, kura no malas varētu izskatīties haotiska, un nevienu pat mirkli nebija neviena paša gļuka. Ļoti, ļoti labi nostrādāts un nopulēts. Un telpu dizaini – mākslinieciski tumšas dvēseles lidojumi – tumšas, krāsainas telpas ar gotiskiem, groteskiem un tumšiem fantasy elementiem, dekorētas ar lieliskiem gaismu efektiem un struktūru. Lieliski nostrādāts, tāpat kā protagonistu un antagonistu tēli – lai gan tie varēja būt tehniski labākā izpildījumā. Bet tas nav būtiski – šajā gadījumā būtiska ir prieku un Action žarnu robežas stiepjošā Devil May Cry game-play mehānika.
Spēles estētiskā un dizaina puse atsauca atmiņā tādu Capcom spēļu vaigus kā Resident Evil, Clock Tower, Dino Crisis un Haunting Ground – tīkamas deja vu baudas.
Skaņa:
Lielisks Ambient un sprigana elektroniskā mūzika savienota ar enerģisku, agresīvu, ātru Metal mūziku, Industrial un atlikušo skaņas telpu aizpildošo orķestra darbu, pa vidam iestarpinot arī dažas atmosfēriskas dziesmas ar dzidru dāmas vokālu. Jā, muzikālais pavadījums ir lielisks un šī ir viena no retajām Action/Adventure spēlēm, kurā iederas Metalmūzika iekš kaujām – nerodas šķeltības sajūta starp variantu un action mūziku, bet viena otru papildina un rada neaizmirstamu pieredzi – mūzikas dēļ es bieži vien pieķēru sevi headbangojot, spēlējot Devil May Cry – viennozīmīgi vēlos tās OST CD!!!
Bet ir arī sūdzība skaņas departamentam – nav iespējas konfigurēt atsevišķu skaņas celiņu skaļumu, līdz ar to nākas samierināties ar to, ka fona mūzika nomāc dialogus līdz tādai pakāpei, ka no sacītā neko nav iespējams atšifrēt. Cerams, ka tas ir labots nākamajās daļās.
Tā tad arī ir vienīgā sūdzība pret spēli.
Piecdesmit septiņi gala vārdi:
Spēle ir tieši tik laba, lai tās vidējais spēlēšanās sesijas ilgums būtu ~4h, un lai darba dienas nakts 02:00 ietu gulēt, bet celtos nākamās darba dienas 07:00 uz darbu, burtiski sev garantējot neizgulēšanās miglainās uztveres laiskās burvības.
Pēc spēles iziešanas palika man tikai viens jautājums: kad es varēšu nopirkt pārējās daļas un vai tās būs vēl labākas?
http://klab.lv/users/disfigurator/57182.html
http://uk.gamespot.com/ps2/action/devil ... index.html
http://www.gametrailers.com/search.php?s=devil+may+cry
. Ar to spēli izgāju aptuveni 6 stundās pēc iekšējā pulksteņa, nepildot blakusmisijas. Ar Ifrit var vēsi visus nosist, kad nopērk Nightmare - vēl vieglāk. Par mūziku nepiekrītu. Man nepatika kompozīciju biežā atkārtošanās. Par spīti tam man no tās atmiņā nekas nepalika. Ja klausos metālu, tad tikai tīru, ar īstiem instrumentiem, tātad bez kādiem sintezatoriem, sampliem. Nevienu vārdu nepieminēji par novecojušo kameru. Manuprāt, tā pārāk bieži sabojā gameplay, jo to nevar regulēt un nav FPS skata (izņemot zemūdens sekcijas). Vietas, kur ir jālēkā pa platformām, ir problemātiskas vadības dēļ.